“Valoda ļoti ietekmē to, kā mēs redzam pasauli un kā mēs sevi izsakām. Mēs redzam krāsas un darām darbības citādāk – viss mainās no valdas uz valodu. Tas rodas no tā, cik cilvēki ir dažādi. Mani interesē līmenis, kurš atklāj sakarības valodā, kas izriet no sevis paša,” saka latviešu valodas pasniedzēja Brigita Medne no Olaines.
“Automodelisms māca, ka nevajag apstāties, ja kaut kas nesanāk. Ir jāmeklē pareizie risinājumi un jātiecas uz labāko. Izdari secinājumus, izlabo un turpini! Ja mēs gribam attīstību, tad tas ir tikai mūsu pašu rokās. Ko mēs gribēsim, tas arī būs,” uzskata automodelists Andris Taurītis no Valmieras.
“Es esmu sapratusi to, ka katram cilvēkam ir sava taisnība. Veidojot ziņas, vienmēr ir vairākas puses un viedokļi. Grūtākais, dažkārt, ir nenostāties vienā pusē. Visos medijos ir jābūt atbildībai pret skatītājiem,” uzsver TV žurnāliste Laura Akmentiņa no Smiltenes.
“Civēki, kuri strādā neatliekamajā palīdzībā ir mazliet traki. Ja citam patīk lēkt ar izpletni, tad mums patīk kāpt iekšā mašīnā, traukties lielā ātrumā un glābt cilvēku dzīvības. Šis darbs pabaro dvēseli,” apgalvo neatliekamās medicīniskās palīdzības feldšeris Rafaels Ciekurs no Jūrmalas.
“Es nevaru iedomāties, ka es darītu kaut ko citu. Turklāt, pēc pāris gadiem būs olimpiskās spēles. Parādīt, ka meitene no Latvijas var braukt pasaules līmenī – tas ir tas, kas man patīk,” ir pārliecināta BMX riteņbraucēja Vineta Pētersone no Amatas novada.
“Kokle ir trauslums, tīrība, mīļums, siltums un miers, ko es varu gūt. Turot rokās kokli, ir sajūta, ka es to samīļoju,” atklāj mūziķe Lauma Matule no Dzilnuciema Babītes novadā.
“Man dažreiz liekas, ka stelles arī ir dzīvas. Tās vai nu pieņem cilvēku, vai nepieņem. Ja tu esi pacietīgs un neatlaidīgs, tās tevi pieņems. Jāauž ir viss kaut kas, lai būtu dažādība, bet man ir milzīgs prieks par saviem trīs tautastērpiem,” stāsta audēja Ilze Mailīte Ērgļos.
“Caur savu pieredzi mēs atradām un izstrādājām receptes, lai mūsu bezglutēna tortes būtu garšīgas un tās varētu ēst visa ģimene. Tas prasīja daudzus gadus,” stāsta uzņēmēja Monika Ziemele, kas kopā ar ģimeni izveidojusi bezglutēna konditorejas un kulinārijas izstrādājumu ražotni Suntažos, Ogres novadā.
“Lauki mani atsauca atpakaļ no pilsētas. Ar varu to nevar, arī modes pēc to nevar. Tev ir jāvēlas to darīt, tam ir jābūt Tevī iekšā,” ir pārliecināta bioloģiskās saimniecības īpašniece Inese Stičinska no Kokneses novada.
“Mēs vienmēr zinājām, ka mēs atgriezīsimies, bet nezinājām kad un ko mēs darīsim. Vienmēr bija sajūta, ka ir labi, bet kaut kas pietrūkst,” saka kafijas grauzdētavas īpašnieks Kalvis Lapsiņš Gulbenes novada Rankas pagastā, kurš atgriezies Latvijā pēc vairākiem ārzemēs pavadītiem gadiem.
“Ir tāda sajūta, ka mēs visu laiku gatavojamies divdesmit pirmā gadsimta prasmēm un mācīšanas pieejai, kaut gan tajā esam gandrīz divdesmit gadus. Mērķis būtu panākt tādu līmeni, ka skolas vide sakrīt ar ārpasauli. Ideālā variantā, skola būtu tā, kas rada inovācijas un pārmaiņas,” uzskata Dana Narvaiša, kura izveidojusi sākumskolu Cēsīs.
“Visi, kas mani satiek, saka – jūs esat traki! Kad es braucu trasē, es jūtos brīvs – esmu tikai es, skeletons, ledus un vējš, kas iet gar ausīm,” stāsta skeletonists Krists Netlaus no Berģiem.
“Man ir svarīgi, ka katra lieta, ko mēs gatavojam, ir tāda, kādu mēs dotu saviem draugiem, ģimenei un bērniem. Kūkas ir jātaisa tā, kā tu to darītu sev,” ir pārliecināta Kitija Dzērve – kūku cepēja no Straupes pagasta Pārgaujas novadā.
“Cilvēki sāk saprast, ka nav “mēs” un “viņi”. Mēs dzīvojam vienā sabiedrībā, mums ir vienam otrs jāatbalsta un jāmēģina saprast. Es domāju, ka tas palēnām notiek,” uzskata raidījuma “Trīs ceturtdaļas” vadītājs Kaspars Kalvītis no Limbažiem.
“Reģionos dzīvo stiprākie cilvēki, jo, lai šeit dzīvotu labi un kaut ko panāktu, ir jābūt diezgan lielam iekšējam gara spēkam. Vienmēr vieglāk ir aiziet uz vietu, kur vide tev piedāvā vairāk iespēju un ir vieglāk kaut ko sasniegt,” atzīst Liena Hačatrjana, kura strādā Madonas biznesa inkubatorā.
© Biedrība NEXT | Lapu veidoja Dāvis Ūlands | headoutdoors.net