TUESI.LV līdzdalības sarunas | Regita Zeiļa
# Kādēļ ir svarīgas sociālās inovācijas un sociālā ekonomika?
# Kā vceicināt iniciatīvas uzņemšanos sabiedrībā?
# Kādēļ gan aktivtitāte, gan pasivitāte var būt “lipīgas”?
# Kādēļ ir svarīgas sociālās inovācijas un sociālā ekonomika?
# Kā vceicināt iniciatīvas uzņemšanos sabiedrībā?
# Kādēļ gan aktivtitāte, gan pasivitāte var būt “lipīgas”?
# Vai kopienām ir pieaugoša loma vietējās dzīves veidošanā?
# Kas raksturo Vecpiebalgas kopienu?
# Kādēļ vietējai kopienai nepieciešams drukāts informatīvais izdevums?
# Vai Latvijā tiek respektētas dažādas kultūras izpausmes?
# Kas vieno latgalisko un latvisko?
# Kādēļ nepieciešams veicināt latgaliešu valodas lietošanu?
# Kādas ir Latvijas lauku kopienu vajadzības?
# Ar ko Latvijas lauku telpa var lepoties Eiropas līmenī?
# Kas nepieciešams kopienu ilgtspējai?
# Kādēļ ir vērts darboties biedrībās?
# Vai uzticēšanās ietekmē līdzdalību?
# Kādēļ ir svarīgi veicināt līdzdalību darbībā?
# Vai pašvaldības ir pietiekami atvērtas iedzīvotāju līdzdalības aktivitātēm?
# Vai ar negatīviem komentāriem internetā var kaut ko ietekmēt?
# Kā veidot komunikāciju starp kopienām un pašvaldības pārstāvjiem?
# Vai varas pārstāvjiem iedzīvotāju līdzdalība ir vajadzīga?
# Kā attīstās Latvijas lauku kopienas?
# Vai kopienas aktivitātes var īstenot bez finansējuma?
# Vai līdzdalība ir populāra tēma medijos?
# Kādēļ kopienai nepieciešama kopīga vīzija?
# Cik vienkārši jaunienācējiem ir iekustināt vietējo kopienu?
# Ar ko atšķiras “laba” un “slikta” arhitektūra?
# Kādēļ sabiedrības viedoklis, veidojot arhitektūras projektus, ir svarīgs?
# Kādēļ nereti sabiedrība iebilst pret būvniecības iecerēm?
# Kā skatītāju līdzdalība var izpausties mākslas darbos?
# Vai iedvesmu izrādei var iegūt cietumā?
# Kādēļ ir svarīgi apzināties, ka mēs neesam vieni?
# Kādēļ ir svarīgi pārvarēt bailes un nedrošību?
# Kas veido un ietekmē vietējo kopienu identitāti?
# Ko dod kultūras mantojuma izpēte un sakņu apzināšanās?
# Vai līdzdalība sākas ģimenē?
# Kā muzeji var ietekmēt sabiedrību un līdzdalības procesus?
# Vai Imanta Ziedoņa un Vilhelma Purvīša vērtības ir aktuālas arī mūsdienu sabiedrībai?
# Kas ir “Viedie ciemi” un kādēļ tie ir nepieciešami?
# Vai līdzdalība pilsētās un laukos ir atšķirīga?
# Kāda ir Latvijas lauku nākotne?
# Kādēļ lēmumu pieņemšanā ir svarīga sabiedrības iesaiste?
# Vai publiskā pārvalde ir atvērta sadarbībai ar iedzīvotājiem?
# Kā iesaistīt iedzīvotājus kā resursu valsts izaugsmē?
# Kā veicināt vīriešu iesaisti līdzdalības aktivitātēs?
# Kādēļ līdzdalība ģimenē ir svarīga?
# Kā aktivitāšu dizains ietekmē līdzdalības kvalitāti?
# Kā neizdegt, palīdzot citiem?
|# Vai ziedošanas kultūra Latvijā ir uzlabojusies?
# Kādēļ brīvprātīgie iesaistās labdarības aktivitātēs?
# Kādēļ mākslā ir svarīga līdzdalības klātbūtne?
# Vai mēs esam mācīti palīdzēt citiem?
# Kas ir līdzdalības lielākais ienaidnieks?
# Vai pašvaldība vēlas dzirdēt, ko cilvēki domā un saka?
# Kas ir NVO inkubators un kā tas veicina līdzdalību?
# Kā formālās līdzdalības platformas padarīt dzīvotspējīgas?
# Kā līdzdalība ietekmē pilsētvidi un attieksmi pret vēsturiskām ēkām?
# Vai līdzdalība Zemessardzē var sniegt pozitīvas emocijas?
# Kādēļ iedzīvotājiem ir interese līdzdarboties ēku restaurācijā?
# Kas ir līdzdalības “profesionālais žargons”, un kādos gadījumos to nevajadzētu lietot?
# Kas ir līdzdalības “arhitekti” un kāda ir viņu loma?
# Kā mērīt līdzdalības efektivitāti?
# Kādēļ cilvēki nevēlas līdzdarboties?
# Vai līdzdalības pieejas dažādās vecumgrupās atšķiras?
# Kādēļ līdzdalības procesos ir svarīga cieņa?
# Vai piederības sajūta veicina līdzdalību?
# Kas notiks ar bijušo ugunsdzēsēju depo Sabilē?
# Vai līdzdalības aktivitātes tiek pietiekoši finansētas?
# Kādēļ cilvēki bieži vēlas runāt tieši ar pašvaldības vadītāju?
# Vai iedzīvotāji pietiekoši iesaistās publiskajās apspriešanās?
# Kādēļ līdzdalībā ir svarīgs kompromiss?
# Kas ir “viedais ciems”?
# Kādi ir kopienu līdzdalības izaicinājumi?
# Kādēļ līdzdalības procesos svarīgi būt pacietīgiem?
# Kas var noslāpēt līdzdalību?
# Kādēļ līdzdalības procesā ir svarīgi “nepārraut vītni”?
# Vai iedzīvotāji Latvijā uzticas pašvaldībām?
# Kā sarunāšanās var stiprināt līdzdalību?
# Kāds ir nevalstisko organizāciju “veselības stāvoklis”?
# Vai iedzīvotāju ienākumu līmenis ietekmē līdzdalību?
# Kā līdzdalības kultūra atšķiras Baltijas valstīs?
# Kā veicināt savstarpējo uzticēšanos Latvijā?
# Kas ir līdzdalības nemainīgais “kodols”?
# Kas līdzdalībai kopīgs ar ugunskuru?
# Kādēļ jaunuzbūvēts tiesas nams kalnu ciematā stāv tukšs?
# Kādēļ Latvijā ir iespējams viss un reizē nekas?
“Man patīk šī profesija, jo varu būt savā vidē, savās domās un veikt savu darbu. No parastas dēļu čupas es varu radīt kaut ko, kas var kalpot pat simts gadu,” stāsta Edgars Balodis, kurš restaurē un izgatavo mēbeles Aizputē.
“Es to daru tāpēc, ka tas ir mans aicinājums. Es katru dienu gribu redzēt, kā viņi dzīvo, kā viņi aug, ko viņi ir izdarījuši. Es gribu būt klātesoša,” uzsver trīs bērnu mamma Elīna Herberta Kuldīgā.
“Mans mērķis ir sniegt bērniem pozitīvas emocijas, lai viņiem pret kustēšanos būtu patika. Es vēlos skolēniem iemācīt patstāvību, lai viņi paši varētu sportot un zinātu, kā to darīt,” saka sporta skolotājs Kaspars Gulbis no Ugāles Ventspils novadā.
“Katrs var atrast iespējas, ko darīt laukos. Jebkurš, kas censtos izdarīt kaut kripatu vairāk par viduvēju darbu, varētu kaut ko iesākt. Tas ir jāgrib un jātiecas pretī savam mērķim,” uzskata Artis Kronītis, kas izgatavo un būvē siltumnīcas Sproģos Neretas novadā.
“Es Raini mācos izprast kopā ar skolēniem, kas atbrauc uz muzeju. Man Raiņa darbos tuva ir spēcīgā brīvības ideja un tieksme Latvijas sabiedrību veidot labāku,” uzsver Raiņa muzeja vadītāja Agnese Timofejeva Tadenavā, Jēkabpils novadā.
“Ārstam ir jābūt empātiskam. Cilvēki nāk ar problēmu, kaut kādu daļu no visa tā, ko cilvēks pasaka, tu izlaid caur sevi,” stāsta ģimenes ārsts Kārlis Vilkaste Talsos.
“Man gribējās, lai maniem bērniem ir drošas, attīstošas un interesantas rotaļlietas. Pamēģināju pašūt, izrādījās, ka tas nav nemaz tik sarežģīti. Man tas ir hobijs, ar kuru mazliet var nopelnīt,” stāsta bērnu rotaļlietu radītāja Aija Zīmele no Preiļiem.
“Valoda ļoti ietekmē to, kā mēs redzam pasauli un kā mēs sevi izsakām. Mēs redzam krāsas un darām darbības citādāk – viss mainās no valdas uz valodu. Tas rodas no tā, cik cilvēki ir dažādi. Mani interesē līmenis, kurš atklāj sakarības valodā, kas izriet no sevis paša,” saka latviešu valodas pasniedzēja Brigita Medne no Olaines.
“Automodelisms māca, ka nevajag apstāties, ja kaut kas nesanāk. Ir jāmeklē pareizie risinājumi un jātiecas uz labāko. Izdari secinājumus, izlabo un turpini! Ja mēs gribam attīstību, tad tas ir tikai mūsu pašu rokās. Ko mēs gribēsim, tas arī būs,” uzskata automodelists Andris Taurītis no Valmieras.
“Alsundznieki ir ciets rieksts. Suits ir ar nelaužamu viedokli, ļoti grūti pierunājams uz kaut ko un pabakstāms, lai ieviestu ciemā ko jaunu,” raksturo kultūras darbiniece Annija Macpane no Alsungas.
“Es esmu sapratusi to, ka katram cilvēkam ir sava taisnība. Veidojot ziņas, vienmēr ir vairākas puses un viedokļi. Grūtākais, dažkārt, ir nenostāties vienā pusē. Visos medijos ir jābūt atbildībai pret skatītājiem,” uzsver TV žurnāliste Laura Akmentiņa no Smiltenes.
“Civēki, kuri strādā neatliekamajā palīdzībā ir mazliet traki. Ja citam patīk lēkt ar izpletni, tad mums patīk kāpt iekšā mašīnā, traukties lielā ātrumā un glābt cilvēku dzīvības. Šis darbs pabaro dvēseli,” apgalvo neatliekamās medicīniskās palīdzības feldšeris Rafaels Ciekurs no Jūrmalas.
“Es nevaru iedomāties, ka es darītu kaut ko citu. Turklāt, pēc pāris gadiem būs olimpiskās spēles. Parādīt, ka meitene no Latvijas var braukt pasaules līmenī – tas ir tas, kas man patīk,” ir pārliecināta BMX riteņbraucēja Vineta Pētersone no Amatas novada.
“Man liekas, ka es daudz ko varētu darīt, bet ar mālu man patīk, ka process ir ļaušanās. Man ir viegli ar mālu un katra reize arī priekš manis ir brīnums,” stāsta keramiķe Linda Romanovska no Kandavas.
“Kokle ir trauslums, tīrība, mīļums, siltums un miers, ko es varu gūt. Turot rokās kokli, ir sajūta, ka es to samīļoju,” atklāj mūziķe Lauma Matule no Dzilnuciema Babītes novadā.
“Hip hopā parasti mākslinieks ir godīgs un saka patiesību. Es pasaku visu, ko es domāju, jūtu un redzu. Es runāju par lietām, ko es redzu pasaulē un Latvijā,” stāsta hip hop mākslinieks Armands Jānis Stepiņš no Aulejas pagasta Krāslavas novadā.
“Bija lielas šaubas, bet vēlme atgriezties bija lielāka nekā bailes. Tas bija labākais lēmums, ko es varēju pieņemt,” ir pārliecināta Eva Behmane Skrundas novadā, kura ir atgriezusies pēc deviņiem dzīves gadiem Anglijā.
“Esmu sapratis to, ka palīdzēt cilvēkiem var jebkurā darba vietā. Nav svarīgi, kur tu strādā, tu vari palīdzēt cilvēkiem jebkur,” uzskata kultūras darbinieks Aivars Bačkurs Dagdas novada Ezernieku pagastā.
“Man dažreiz liekas, ka stelles arī ir dzīvas. Tās vai nu pieņem cilvēku, vai nepieņem. Ja tu esi pacietīgs un neatlaidīgs, tās tevi pieņems. Jāauž ir viss kaut kas, lai būtu dažādība, bet man ir milzīgs prieks par saviem trīs tautastērpiem,” stāsta audēja Ilze Mailīte Ērgļos.
“Patīkamais ir tas, ka varu nodrošināt sevi ar darbu un klienti gaida rindā. Spēju samaksāt visus nodokļus un telpu īri kā godīgs latvietis – neko neapkrāpjot un neapšmaucot,” saka modes dizainere Gunta Nagle Kārsavā.
“Caur savu pieredzi mēs atradām un izstrādājām receptes, lai mūsu bezglutēna tortes būtu garšīgas un tās varētu ēst visa ģimene. Tas prasīja daudzus gadus,” stāsta uzņēmēja Monika Ziemele, kas kopā ar ģimeni izveidojusi bezglutēna konditorejas un kulinārijas izstrādājumu ražotni Suntažos, Ogres novadā.
“Mans mērķis ir tikai pirmā vieta. Otrā vai trešā vieta būs neveiksme, taču arī neveiksmes ir vajadzīgas. Ja vienmēr būsi pirmais, negribēsi trenēties,” uzskata vieglatlēts un šķēpmetējs Dmitrijs Silovs no Krāslavas.
“Man kā sievietei operatorei sevi ir ļoti jāpierāda ar darbiem. Mani neņems tikai tādēļ, ka man ir forša tehnika un esmu izmācījusies. Mani interesē dabiskais, dokumentālais un īstais. Ir video, kurus montēju un uztveru emocijas, kas nāk no nofilmētajiem cilvēkiem. Tas man ļoti patīk,” saka Elīna Lieljukse no Pāvilostas, kura filmē un montē video.
“Latvietim vasaras sajūta nāk ar zemeni. Mūsu ģimenē, ja vasarā nav ēstas zemenes, tad vasaras nav. Var neēst citas ogas, bet ja nav ēstas zemenes, tad ir pavisam čābīgi. Zemenēs es redzu perspektīvu. Audzējot zemenes lielākās platībās, ir iespēja nodrošināt ģimenei iztikšanu visa gada garumā,” stāsta ogu audzētāja Marita Joņina no Mērdzenes pagasta Kārsavas novadā.
“Lauki mani atsauca atpakaļ no pilsētas. Ar varu to nevar, arī modes pēc to nevar. Tev ir jāvēlas to darīt, tam ir jābūt Tevī iekšā,” ir pārliecināta bioloģiskās saimniecības īpašniece Inese Stičinska no Kokneses novada.
“Mēs vienmēr zinājām, ka mēs atgriezīsimies, bet nezinājām kad un ko mēs darīsim. Vienmēr bija sajūta, ka ir labi, bet kaut kas pietrūkst,” saka kafijas grauzdētavas īpašnieks Kalvis Lapsiņš Gulbenes novada Rankas pagastā, kurš atgriezies Latvijā pēc vairākiem ārzemēs pavadītiem gadiem.
“Ir tāda sajūta, ka mēs visu laiku gatavojamies divdesmit pirmā gadsimta prasmēm un mācīšanas pieejai, kaut gan tajā esam gandrīz divdesmit gadus. Mērķis būtu panākt tādu līmeni, ka skolas vide sakrīt ar ārpasauli. Ideālā variantā, skola būtu tā, kas rada inovācijas un pārmaiņas,” uzskata Dana Narvaiša, kura izveidojusi sākumskolu Cēsīs.
“Visi, kas mani satiek, saka – jūs esat traki! Kad es braucu trasē, es jūtos brīvs – esmu tikai es, skeletons, ledus un vējš, kas iet gar ausīm,” stāsta skeletonists Krists Netlaus no Berģiem.
“Svaigs gaiss un zaļa zāle viennozīmīgi padara vistas laimīgākas. Viņām patīk iet ārā kārpīties un kašņāties. Mēs cenšamies strādāt pēc bioloģiskā principa – vistas dzīvo brīvi uz grīdas un iet āra aplokos. Vistām, kas ir barotas ar pašu audzētu barību, olu kvalitāte ir augstāka,” uzsver vistu audzētājs Ģirts Ante no Auces novada.
“Motokrosistam ir jābūt nedaudz trakam un jāgrib smagi strādāt. Adrenalīns, ātrums, lēcieni un smagie treniņi man patīk un aizrauj,” stāsta motokrosists Pauls Jonass no Kalvenes pagasta Aizputes novadā.
“Man ir svarīgi, ka katra lieta, ko mēs gatavojam, ir tāda, kādu mēs dotu saviem draugiem, ģimenei un bērniem. Kūkas ir jātaisa tā, kā tu to darītu sev,” ir pārliecināta Kitija Dzērve – kūku cepēja no Straupes pagasta Pārgaujas novadā.
“Mēs vēlējāmies radīt pretstatus starp Latvijas dabu un tropu džungļiem. Citi saka, ka šeit ir mazā paradīze, kur atslēgties no visa liekā, sajusties kā reālos džungļos un aizmirst, ka esi Tērvetē,” stāsta uzņēmējs Artis Treimanis – Tērvetes tauriņu mājas līdzīpašnieks.
“Koks ir vajadzīgs, tas padara dzīvi krāsaināku un skaistāku. Pēc nostrādātas darba dienas, kad koks izskatās fantastiski un klients ir apmierināts, ir labi padarīta darba sajūta. Man patīk adrenalīns un augstums, kāpšana man nodzen stresu,” saka arborists Ģirts Vitkovskis no Zirņu pagasta Saldus novadā.
“Te ir tukšums pozitīvā ziņā, jo jebkas, ko tu sāc darīt, šeit ir vajadzīgs. Tas nav miljonu bizness, tomēr tevi novērtē, redz un pamana,” stāsta reklāmas māksliniece Elīna Kaļva no Balviem.
“Cilvēki sāk saprast, ka nav “mēs” un “viņi”. Mēs dzīvojam vienā sabiedrībā, mums ir vienam otrs jāatbalsta un jāmēģina saprast. Es domāju, ka tas palēnām notiek,” uzskata raidījuma “Trīs ceturtdaļas” vadītājs Kaspars Kalvītis no Limbažiem.
“Labākais ir tas, kas nāk no mūsu pašu zemes. Augļi, dārzeņi un ogas ir brīnumlīdzekļi, ko katram cilvēkam vajadzētu lietot,” aicina uzņēmējs Roberts Cešeiko, kurš nodarbojas ar augļu, dārzeņu un ogu pārstrādi Stelpē, Vecumnieku novadā.
“Cilvēkiem liekas, ka viņiem vajag pilnīgi visu, taču visam nepietiek. Vajag vēl, vēl un vēl. Patiesībā, lai dzīvotu un lai būtu prieks, vajag tikai īstos cilvēkus apkārt un īsto vidi. Nevajag tik daudz materiālo vērtību, ar kurām vienkārši apkrauties,” ir pārliecināta animāciju veidotāja un grafiskā dizainere Arta Berezovska no Jaunpils novada.
“Latvijā ir daudz labu un kvalitatīvu zirgu, taču maz jātnieku, kas šos zirgus var parādīt. Viennozīmīgi, Latvija šajā jomā attīstās,” uzskata Roberts Škapars, kas nodarbojas ar zirgaudzēšanu Zilupes novadā.
“Mani aizrauj jebkura senā tehnika, bet motocikls īpaši – tas ir man. Kad skatos uz vecu motociklu, tas mani uzrunā. Tas ir maģiski,” stāsta motociklu restaurators Krišjānis Galiņš, kurš dzīvo Krustpils novadā.
“Kokle ir dvēseles atveids un simbols, kas izpaužas kā mūzikas instruments. Dauziem cilvēkiem, kuri meklē sevi, kokle ir pavediens. Tas, ko viņi atrod, īstenībā ir viņi paši,” stāsta kokļu meistars Ģirts Laube no Madonas novada.
“Svarīgākā cilvēkā ir viņa sirds un garīgās bagātības. Tas ir atkarīgs no mums pašiem, kādas attiecības mēs veidojam. Te ir vajadzīgs darbs ar sevi, kuru ne vienmēr mēs izprotam un izdarām. Valts atjaunošana notiek iekšēji caur mums, caur mūsu vīziju un gribu strādāt. No mums ir daudz kas atkarīgs,” uzsver priesteris Staņislavs Prikulis Baltinavā.
“Parādiet divdesmitgadnieku, kurš tiecas uz darbu pašvaldībā, lai iestātos par jauniešu interesēm? Tā nav vēlētāju un partiju vaina, tā ir mūsu pašu – jauniešu vaina, jo trūkst ambīciju. Vieglāk ir “feisbukā” kaut ko “nolaikot”, nevis reāli piecelties un iestāties par savām idejām,” atzīst Mazsalacas novada domes priekšsēdētājs Harijs Rokpelnis.
“Pārceļoties uz laukiem, es domāju, ka nevarēs apmeklēt kultūras pasākumus un katru dienu iet uz restorānu. Tomēr Latvijā katra vieta ir ātri sasniedzama, kas dod iespēju viegli aizbraukt uz teātra izrādi vai foršu restorānu,” atzīst uzņēmēja Zane Gusta, kura audzē lavandas un ražo rotaļlietas Grobiņas novadā.
“Nav daudz pilsētu, kurās ir trīs savā starpā saistīti ezeri. Tā ir pievienotā vērtība Balviem. Ūdens ir brīvība, pa ūdeni visur var aizbraukt bez ierobežojumiem. Brīvība ir iespējas izvēlēties kur un kā doties un kad būt galā,” uzskata Jānis Jauntēvs – veikparka īpašnieks no Balvu pagasta.
“Šobrīd latgaliskais mūsu valstī ir kaut kas, kam jāpiešķir papildus līdzekļi, jo tas ir kaut kas “papildu” un kaut kas “ārpus”. Bet man gribētos, ka tas ir normāli. Dažādais un savādākais ir mūsu bagātība. Arī valodā – tā ir iespēja papildināt, bagātināt un piedzīvot,” uzsver mārketinga speciāliste Edīte Husare Rēzeknē.
“Pilsētvidi un pilsētu veidojam mēs visi. Lietas ko darīt neveido dome vai pašvaldība, bet gan cilvēki, kuri šeit dzīvo. Rojā ir gan sīksti zvejnieki, gan traki mākslinieki, jo šī vieta patīk un pievelk,” stāsta arhitekts Jānis Bērziņš no Rojas.
“Es jūtu, ka bites ir līdzīgas manam raksturam, tās man ir mācījušas būt gatavam jebkurai situācijai. Ir maz dzīvnieku, kuri tevi grib sadzelt un aizdzīt prom,” uzskata biškopis Krists Ēberliņš Saldus novada Nīgrandē.
“Reģionos dzīvo stiprākie cilvēki, jo, lai šeit dzīvotu labi un kaut ko panāktu, ir jābūt diezgan lielam iekšējam gara spēkam. Vienmēr vieglāk ir aiziet uz vietu, kur vide tev piedāvā vairāk iespēju un ir vieglāk kaut ko sasniegt,” atzīst Liena Hačatrjana, kura strādā Madonas biznesa inkubatorā.
“Katra ābele ir unikāla, ar savu raksturu. Nav divu vienādu ābeļu, katra prasa individuālu pieeju. Tas ir senču aicinājums – turpnāt to, kas ir iesākts. Manam vectēvam bija liels āugļu dārzs un es esmu trešā paaudze, kas šeit saimnieko,” stāsta augļkopis Māris Šņickovskis Jelgavas novada Elejas pagastā.
“Latgales atmodā liela nozīme ir tam, ka Latgalē ir izveidojušās kultūras iestādes – vietas ar Latvijas un Eiropas līmeņa pasākumiem un notikumiem. Tas ir licis pašiem latgaliešiem apzināties, kas mēs esam,” saka mārketinga speciāliste Anete Urka no Dekšāres pagasta.
“Es gribētu, lai lauksaimniecībā neattīstītos tikai biznesa novirziens, bet lai mēs Latviju patiešām sakoptu. Gribētos redzēt, ka lauki netiek pārmēsloti, bet tie tiek pareizi mēsloti un kopti, bez maksimālām “rekordražām”. Galvenais ir pašu veselība un apkārtējā vide, kurā mēs dzīvojam,” uzskata Artis Ķūsis, bioloģiskās saimniecības īpašnieks no Rucavas.
“Negācijas, kuras mēs jūtam pret sevi, pret pilsētu, pret valsti un pret pasauli kopumā, nāk no mums pašiem. Ja mēs sākam saprast sevi labāk, tad mēs varam pieņemt arī pārējos cilvēkus, kas ir savādāki. Mani interesē joga, jo tas ir darbs ar sevi, ar savu ķermeni, apziņu un prātu,” skaidro Kristaps Soms-Tiesnesis, jogas nodarbību vadītājs Salacgrīvā.
“Zemessargi un karavīri ir tie cilvēki, kuri nevēlas karu. Mēs gatavojamies aizsardzībai, jo mums ir jābūt gataviem kaut ko likt pretī. Ja mēs nebūsim gatavi cīņai, tad mūs pakļaus kā nieku,” saka Zemessardzes kaprālis Juris Jēkabs Tomašūns no Jelgavas.
“Cilvēkiem vajadzētu sevi sajust kā daļu no dabas un saprast, ka tu esi daļa no kaut kā lielāka. Cilvēki vēlas uzzināt vairāk un atgriežas pie mums nepārtraukti. Tas ir skaisti, ka cilvēki kustās – ne tikai dabas aizsardzībā un vides izglītībā, bet daudzās jomās,” saka Līga Jātniece – Lubāna mitrāja informācijas centra vadītāja Madonas novadā.
“Ar ko laukos kaut kas varētu būt sliktāks? Kāpēc laukos nevarētu sapucēties? Prieks, ka pucējas, prieks, ka ir skaisti cilvēki apkāt,” atzīst Santa Lazdiņa – skaistumkopšanas salona īpašniece Staicelē, Alojas novadā.
“Šobrīd mēs vēl skatāmies uz visām pusēm un gaidām, kad kāds mums pateiks, kā tad pareizāk mums strādāt, kā mums veidot politiku. Mums nevienam nekas nav jāpierāda, mums vienkārši ir jābūt mums pašiem,” ir pārliecināta Kristīne Kode – jaunatnes lietu speciāliste Jelgavas novadā.
“Velosipēds visos laikos ir bijis mīlētākais transporta līdzeklis. Tā ir brīvība, neatkarība un sevis pierādīšana,” stāsta Guntis Seregins – velo muzeja vadītājs Saulkrastos.
“Pirts ir brīnišķīga vieta, kur pārdzimt, pabūt ar sevi un sākt izprast lietas un notikumus savādāk. Tā ir vieta, kur cilvēks ir kails, viņam vairs nav masku, viņš paliek ar savām domām un sajūtām. Pēc pirtiņas rodas vieta jaunai, spilgtai enerģijai darboties, mīlēt, dzīvot un atsperties,” ir pārliecināta Lienīte Vītiņa-Zustrupa – pirtniece no Jelgavas novada.
“Latvijas cilvēki ir ļoti noguruši no tā, ka trūkst savstarpējās cieņas. Lai arī kādas lietas tiek “bīdītas” un lai arī kādi darbi tiek darīti, nedrīkst zaudēt cieņu. Caur cieņu rodas uzticēšanās,” saka Aija Smirnova – kultūras centra vadītāja Līvānos.
“Es gribētu, ka Latvijā cilvēki saprot – ja tu kaut ko gribi, tad tas ir jādara. Tev nav jāgaida palīdzība no valsts, pilsētas vai kāda cita. Tev vienkārši jāiet, jādara un jāmeklē varianti. Nevajag čīkstēt un vainot citus, par visu savā dzīve esi atbildīgs tu pats,” uzsver kafijas bāra īpašnieks Māris Priekulis no Jēkabpils.
“Daudzi filozofi, domātāji, izgudrotāji un zinātnieki ir nodarbojušies ar boksu, lai attīstītu domāšanu, reakciju un prāta spējas. Treniņos tu kļūsti fiziski un garīgi spēcīgāks. Ar to spēku, kuru tu iegūsti šeit, tev ir jāpalīdz celties un augt pārējiem,” uzsver boksa treneris Ansis Pūce no Saldus.
“Youtube blogošana ir veids, kā var paust savu viedokli un kaut ko ietekmēt. Man patīk, ka es lieku cilvēkiem smaidīt un varu dot kaut ko citiem. Tāpēc es to daru,” atzīst video blogere Amanda Razma.
“Lielākā problēma ir tā, ka jaunieši nezina, ko dzīvē grib darīt. Īstā sirdslieta un profesija ir tev blakus. Apstājies un saproti – tas, ko visu laiku esi darījis, ir tava sidslieta,” aicina Gatis Kondrāts no Ogres, kurš organizē akrobātikas šovus.
“Jau simts gadus mana dzimta šeit dzīvo. Es jūtos droši, jo tās ir saknes, kas ir neizkustināmas,” saka Linda Lieljukse, kura cep maizi un uzņem viesus Sakā, Pāvilostas novadā.
“Ir interesanti sasaistīt kopā filozofiju, mākslu un vēsturi, lai radītu kaut ko jaunu. Sabiedrībai ir vajadzīgs laiks, lai sāktu saprast jauno mediju valodu. Ar mākslu var rosināt līdzdarboties, iesaistīties un pašiem uzsākt kaut ko radošu,” uzskata Zada Puče – jauno mediju māksliniece no Siguldas.
“Īstā bagātība Latvijā būtu tad, ja visi dzīvotu laukos, īpaši, ja mūsu vecuma cilvēki atgrieztos laukos un strādātu tur,” uzskata Edgars Saško amatnieks un kokgriezējs no Stendes Talsu novadā.
“Esot mežā, rodas sajūta, ka es pazaudēju savas aprises. Man patīk, ka stāsts nav par mani, bet es esmu daļa no tā visa. Es jūtos ļoti laimīga esot šeit. Dzīve šeit ļauj saprast izvēles un iemeslu, kādēļ esmu uz šīs zemes,” atzīst kustību māksliniece Kristīne Brīniņa, kura dzīvo Cīravas pagastā.
“Policija nav tikai lai sodītu, bet arī lai mums palīdzētu. Esot saskarsmē ar cilvēkiem, es cenšos izturēties tā, kā es vēlētos, lai izturētos pret mani tajā situācijā,” atzīst Rundāles novada pašvaldības policists Mārtiņš Brikers.
“Kas var būt labāks par to, ka tu vari kurināt krāsni, sēdēt pie mūrīša un lasīt grāmatu, vai arī uzkāpt kalnā un skatīties saulrietu? Tev viss šeit ir, tas ir tepat apkārt, vienkārši ir jānoņem klapes,” aicina Arita Silinga – mārketinga speciāliste no Sabiles.
“Mēs taisām to, kas mums pašiem patīk. Pats svarīgākais ir nepazaudēt savu stilu, jo ar to tu esi īpašs,” uzsver Diāna Šteinberga – ādas amatniece no Talsu novada.
“Izvēloties augstskolu, jāņem vērā tas, kas patīk un ko gribas darīt, nevis tikai tas, kur var nopelnīt vairāk naudas. Tad vienmēr atradīsies darbs un karjeras iespējas. Jāatrod sava darbības niša, tad nav problēma dzīvot reģionos un arī attālumi nav šķērslis,” apgalvo florbola treneris Ēriks Bauers Amatas novadā.
“Ja Tu domāsi par nākotni pozitīvi, notiks labas lietas. Vajag koncentrēties uz labo. Šeit viss ir iespējams, tikai jāsāk kustēties un darīt, un jabeidz teikt, ka mēs nevaram,” ir pārliecināta Solvita Kukle – grafiskā dizainere Jēkabpils novada Kaldabruņā.
“Es esmu iemācījusies būt laimīga ar to, ko es daru šajā vietā un šajā laikā. Nevar atrast tādu “īsto vietu”. Tev pašam ir jābūt tam īstajam, tad tu arī šo vietu veido,” uzskata Kristīne Savicka, kura strādā vilnas fabrikā Dundagā.
“Kuģis, manuprāt, ir ļoti labs Latvijas simbols. Kuģis ir mazas valsts modelis, kuram ir komandieris, komanda un katram savs uzdevums. Latvija eksistē tāpēc, ka mums ir patriotiski cilvēki, kuri ir spējīgi kaut ko izdarīt,” ir pārliecināta māksliniece Gerda Stūre no Vecmokām.
“Strādājot savā saimniecībā, tu zini, ka tu strādā sev, nākmajai paaudzei, skaistākam novadam un Latvijai. Tu vari izvēlēties, ar kādiem cilvēkiem tu komunicē – tas ir vēl viens plus, kādēļ ir jāstādā sev,” ir pārliecināta jaunā lauksaimniece Ineta Timšāne Ilūkstes novadā.
“Tu nevari neko ietekmēt, ja tu nesāc ar sevi, mēs visi esam absolūti saistīti. Ja tu sakārto savu iekšējo pasauli, savu attieksmi, tas veido arī visu pārējo. Mēs visi šajā pasaulē esam vienoti,” uzskata Zane Melnace-Priedniece no Kocēniem.
“To var just, ka cilvēki ļoti kustas uz pilsētu pusi. Tā ir ne tikai Latvijas, bet visas pasaules tendence. Mana ģimene un mani draugi ir piemērs, ka kustība var notikt arī pretējā virzienā,” apgalvo Nikijs Kalns, kurš izvēlējies lauku dzīvesveidu Liezēres pagastā Piebalgas pusē.
“Katram cilvēkam ir vajadzīgs mērķis. Bez mērķa ir grūti dzīvot. Es esmu pārliecināts, ka mūsu valsts spēks ir cilvēkos. Ja mēs visi darīsim savu darbu 100% un vēl vairāk, mēs dzīvosim vēl labāk,” saka Daugavpils novada Biķernieku pamatskolas direktors Aleksejs Mackevičs.
“Nav svarīgi, vai es esmu prezidents vai vienkārši iedzīvotājs. Svarīgi, kā mēs sajūtam sevi ar savu zemi un mājām,” saka Ieva Karpoviča no Bauskas, kura bērniem māca dziedāt.
“Es cilvēkos gribētu redzēt paškritiku un pašdisciplīnu. Tas Latvijai dotu lielu impulsu un izrāvienu,” ir pārliecināts biologs Ivars Kažmers no Dzirnavsila Jaungulbenē.
“Tas, ko es daru, man patīk, esmu atradis savu virzienu. Pašreiz man ir grūti iedomāties, ka es varētu būt kaut kur citur un darīt kaut ko citu,” saka Edgars Vinciuns no Dobeles novada Krimūnām, kas nodarbojas ar starptautiskiem autopārvadājumiem.
“Nekas nav neiespējams, ja patīk tas, ko tu dari. Es nedaru lietas, kas man nepatīk, tāpēc es nejūtu nogurumu,” saka sveču ražotāja Una Tetere-Teterovska Alūksnē.
“Mans galvenais mērķis strādājot šeit nav saraust baigo naudu. Man patīk redzēt, kā bērni, kuri te mācās, izaug, ” saka hipoloģe Guna Ģērmane, kura trenē un kopj zirgus Gulbenes novada Stāmerienā.
“Ir jāstrādā ar tīru sidsapziņu par labu katram cilvēkam, veidojot mūsu kopējo dzīvi tādu, lai visiem būtu ērti,” saka Edgars Blinovs, Ozolaines pagasta pārvaldnieks Rēzeknes novadā.
“Visi saka, ka tas nav iespējams. Tu ievelc elpu un izdari,” stāsta Artis Daugins, kurš nodarbojas ar elektrotransportlīdzekļu ražošanu.
Septiņu gadu vecumā Aleksandrs Lukša vairāk par visu savā dzīvē vēlējās dejot, taču pedagogi viņu novērtēja kā tādu, kurš “nedzird mūziku”. Piecpadsmit gadus velāk Aleksandrs kopā ar saviem domu biedriem izveidoja pats savu deju studiju “STOPTIME Dance Studio” Krāslavā.
“Ja būtu viegli, tad būtu garlaicīgi. Kad vairs nevar, tad tikai sākas. Svarīgi, ka visās dzīves jomās katrā nākamajā dienā esam labāki, nekā iepriekšējā,” savā pieredzē un uzskatos dalās Agris Pikšens – veselīga dzīvesveida entuziastu grupas “Visa Veida Kustība” līderis Lielvārdē.
“Priekš manis vārds ir dzīvs. Mana piederība šai zemei un tautai ir caur valodu, kuru man vajag “ēst” un “patērēt”. Rakstīt stāstus bērniem ir mana iekšējā vēlme un mana sūtība,” atzīst Luīze Pastore.
“Es atbraucu uz Rēzekni, nav kur kebabu uzēst, johaidī!” smejas Valters. “Nodomāju – vajag uztaisīt kebabu, bet latgaliešu gaumē.”
“Dievs ne par velti mums ir devis gan ķermeni, gan prātu. Un kādam ir paveicies – viņam ir abi divi,” saka Elīna Bērziņa – mārketinga speciāliste un blogere no Gulbenes.
“Ja tu kaut ko dari, tu kļūdies. Un tu mācies no kļūdām un centies tās vairāk nepieļaut,” uzskata Aizputes jaunais uzņēmējs Sandris Štāls. “Reālākā pieredze ir dzīves pieredze – kad tu pats ej, kārto, dari, risini. Tā tu arī uzzini tik daudz, cik tev vajag zināt,” viņš uzsver.
© Biedrība NEXT | Lapu veidoja Dāvis Ūlands | headoutdoors.net