TUESI.LV līdzdalības sarunas | Inese Astaševska
# Kādēļ cilvēki bieži vēlas runāt tieši ar pašvaldības vadītāju?
# Vai iedzīvotāji pietiekoši iesaistās publiskajās apspriešanās?
# Kādēļ līdzdalībā ir svarīgs kompromiss?
# Kādēļ cilvēki bieži vēlas runāt tieši ar pašvaldības vadītāju?
# Vai iedzīvotāji pietiekoši iesaistās publiskajās apspriešanās?
# Kādēļ līdzdalībā ir svarīgs kompromiss?
# Kas ir “viedais ciems”?
# Kādi ir kopienu līdzdalības izaicinājumi?
# Kādēļ līdzdalības procesos svarīgi būt pacietīgiem?
# Kas var noslāpēt līdzdalību?
# Kādēļ līdzdalības procesā ir svarīgi “nepārraut vītni”?
# Vai iedzīvotāji Latvijā uzticas pašvaldībām?
# Kā sarunāšanās var stiprināt līdzdalību?
# Kāds ir nevalstisko organizāciju “veselības stāvoklis”?
# Vai iedzīvotāju ienākumu līmenis ietekmē līdzdalību?
# Kā līdzdalības kultūra atšķiras Baltijas valstīs?
# Kā veicināt savstarpējo uzticēšanos Latvijā?
# Kas ir līdzdalības nemainīgais “kodols”?
# Kā ir mainījusies līdzdalības kultūra un kvalitāte?
# Vai netaisnības sajūta var veicināt līdzdalību?
# Cik maksā līdzdalība?
# Vai līdzdalība tiek pietiekoši pētīta un kur meklēt pētījumus par līdzdalību?
# Vai līdzdalības ekosistēma ir saprotama un ieinteresējoša?
# Kādēļ līdzdalības procesos svarīga ir komunikācija?
# Kas ir nepieciešams, lai līdzdalība Latvijā būtu kvalitatīva un jēgpilna?
# Kādi ir veiksmīgie līdzdalības piemēri NVO sektorā?
# Kādēļ ir svarīgi, lai līdzdalības procesā abas puses viena otru uztver kā partneri?
# Vai līdzdalība ir universāla atbilde jebkurai sabiedrības problēmai?
# Kā uzvedas brīvs un drosmīgs cilvēks?
# Vai ir iespējams vienlaicīgi nedarīt neko un darīt pilnīgi visu iespējamo?
# Kādi ir svarīgākie līdzdalības resursi?
# Cik nozīmīga ir NVO loma līdzdalības veicināšanā?
# Kas ir svarīgi labai sarunai?
# Kādēļ līdzdalība ir jātrenē jau no mazotnes bērnudārzā un skolā?
# Ko divi vīri dara ar motorzāģi uz lauku ceļa?
# Kā veidot dialogu starp iedzīvotājiem un pašvaldību?
# Kāpēc cilvēki kliedz?
# Vai bez līdzdalības ir iespējams pārvaldīt pašvaldības?
# Kādēļ kopradīšana ir jaunā līdzdalības forma?
# Kas līdzdalībai kopīgs ar ugunskuru?
# Kādēļ jaunuzbūvēts tiesas nams kalnu ciematā stāv tukšs?
# Kādēļ Latvijā ir iespējams viss un reizē nekas?
“Ja esi nolēmis dzīvot nelielā Latvijas ciemā, tad gribas, lai te ir forši. Tevī ir spēks kaut ko darīt, lai šeit būtu skaista dzīve. Ja vēlamies, lai šis ciems būtu uz kartes, mums pašiem ir jākustās,” uzskata Daina Dubra, Engures viedā ciema kopienas pārstāve.
“Viena no vieduma pazīmēm ir apziņa: “šis pāriet”. Laiks kustas. Ja mēs esam dzīvi, tātad ir labi, mēs to esam pārvarējuši. Mūsu uzdevums ir uzbūvēt laipu, pa kuru nākt jaunajai paaudzei, jaunajām idejām,” uzskata Ieva Jātniece, Kaldabruņas viedā ciema kopienas pārstāve.
“Mēs esam iemācījušies, ka balsošana un “vairākuma diktāts” nav labākais risinājums. Labākais ir pārrunāt un izdomāt veidu, lai visiem būtu labi un visi būtu apmierināti,” atziņās dalās Jānis Baltačs, Krapes muižas viedā ciema kopienas pārstāvis.
“Mēs esam mazi, bet pašpietiekami. Mēs saprotam, ka uzsāktās idejas un iniciatīvas, kuras darbojas labi, vienkārši ir jāturpina,” uzver Vija Zīverte, Jaunpils viedā ciema kopienas pārstāve.
“Vajag domāt un sapņot lielas lietas. Ja būsi atvērtu sirdi, mīlēsi to, ko dari un iesaistīsies arī pats, tad nevar nesanākt!” ir pārliecināta Kristīne Ļaksa, Krimūnu viedā ciema kopienas pārstāve.
“Latvija ir demokrātiska valsts, kurā iedzīvotājiem ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums līdzdarboties. Jo vairāk cilvēku to darīs, jo tas būs labāk, un mūsu valsts ātrāk attīstīsies,” uzsver Andris Zībergs, Gārsenes viedā ciema kopienas pārstāvis.
“Pasaules sakārtošana jāsāk ar sevi, savu pagalmu un ciemu. Mēs esam tie, kas veidojam sabiedrību,” uzver Diāna Avota, Kākciema viedā ciema kopienas pārstāve.
“Svarīgi ir nebaidīties darīt, kaut vai maziem soļiem. Tikai darot mēs varam kaut ko panākt,” uzskata Maija Bebre, Jaunolaines viedā ciema kopienas pārstāve.
““Viedais ciems” nozīmē darīt gudri, un, darīt gudri, ir darīt kopā. Šo kustību virza ticība idejai, ka mēs paši spējam vienoties par kopējiem mērķiem un darboties to labā,” stāsta Inese Kukle, Mežinieku viedā ciema kopienas pārstāve.
“Mums ir svarīgi, lai mūsu dzīves vieta ir sakārtota, būtu pieejami dažādi pakalpojumi un izklaides iespējas, lai šeit atgrieztos jaunie,” saka Līvija Gridjuško, Lēdurgas viedā ciema kopienas pārstāve.
“Mums ir ļoti svarīgi saglabāt šo vietu gan cilvēkiem, kuri šeit ir dzīvojuši paaudzēs, gan tiem, kuri Ziemupi izvēlas par savām jaunajām mājām, kā arī tiem, kuri šeit vienkārši atbrauc atpūsties. Ar savu darbošanos mēs vēlamies panākt, lai ikviens šeit jūtas kā mājās, kā savējais,” uzsver Daina Vanaga, Ziemupes viedā ciema kopienas pārstāve.
“Nākam, darām, iniciējam! Tikai pašos ir spēks! Visiem ir dota iespēja radīt pašiem,” aicina Jānis Barinskis, Kalnienas viedā ciema kopienas pārstāvis.
“Katram ciematam jāveido sava “seja”. Mēs gribam labsajūtu, kas nebūtu izveidota piespiedu kārtā, tādu, kas būtu ar ilgu pastāvēšanas iespēju,” uzsver Jānis Subatiņš, Ancenes viedā ciema kopienas pārstāvis.
“Lai šeit kaut kas notiktu, jārīkojas pašiem – jāmeklē savi resursi, jāskata problēmas un pašiem tās jārisina,” ir pārliecināta Ilze Kļava, Jaunlutriņu viedā ciema kopienas pārstāve.
“Svarīgi ir cilvēkos radīt optimismu, lai viņi nenolaistu rokas, nejustos mazvērtīgi un redzētu plašāk. Kad mēs ieguvām “Viedā ciema” atpazīstamības zīmi, daudzi mūsu ciemu ieraudzīja savādākām acīm un teica: “O, forši, jums ir viedā ciema statuss!”” stāsta Zita Mežale, Briežuciema viedā ciema kopienas pārstāve.
“Ja tu mīli vietu, kurā tu dzīvo, noteikti vari izdarīt ļoti daudz. Svarīgākā ir sajūta, ka tu dari to, kas tev tiešām patīk,” ir pārliecināta Diāna Ansule, Bernātu viedā ciema kopienas pārstāve.
“Vieta bez cilvēka nepastāvēs, cilvēks ir galvenais, kas ir katrā vietā. Katram pašam ir jādara kaut kas, lai būtu interesantāka dzīve, lai gribētos šajā vietā dzīvot un darboties,” uzsver Benita Štrausa, Bebrenes viedā ciema kopienas pārstāve.
“Domu un sapņu ir daudz, bet ir vajadzīga konkrēta darbība. Ir jāsāk ar pirmo soli, ar reālu darbību,” ir pārliecināta Signe Šlosberga, Skujenes viedā ciema kopienas pārstāve.
“Mēs dzīvojam pasaules centrā. Katrai kopienai, katram ciemam, katrai mājai ir jādzīvo tā, ka tu jūties pasaules centrā un ap tevi griežas pasaule. Tikai tad kaut kas var notikt,” ir pārliecināts Andris Slišāns, Upītes viedā ciema kopienas pārstāvis.
“Viedais ciems nav mērķis vai rezultāts. Tas ir process, kurā mēs varam nākt kopā un izdarīt labas lietas, lai mums šeit būtu “ilgi un laimīgi,” uzskata Daiga Kalniņa, Alsungas viedā ciema kopienas pārstāve.
“Pandēmijas laikā laukos bija mierīgi un tūrisma nozare turpināja strādāt. Tas radīja papildus stimulu pielāgoties situācijai,” raksturo tūrisma kluba vadītājs Raimonds Reinis, kurš Covid ierobežojumu apstākļos organizē tūrisma pakalpojumus un akvitiātes.
“Mēs nekoncentrējāmies uz to, ko mēs nevaram izdarīt, bet uz to, ko mēs varam. Internta mājas lapa mums palīdzēja savu produkciju redzēt citādāk,” atklāj uzņēmēja Linda Lūse, kura kopā ar kolēģēm Covid izraisītās krīzes laikā uzsāka savu produktu tirdzniecību tiešsaistē.
“Visu laiku bija robežas – darbs ir darbs un mājas ir mājas. Pēkšņi tas viss saiet vienā vietā un robežas mentāli pazūd. Vienā brīdī pieķēru sevi pie domas, ka tas ir “jaunais normālais”,” atceras biznesa inkubatora vadītājs Gints Reķēns, kurš Covid ierobežojumu apstākļos sniedz atbalstu jaunajiem uzņēmējiem.
“Pasaule ir apstājusies, cilvēki vairāk pievēršas savām mājām un sakārto vidi sev apkārt. Mēs esam tie, kas palīdz to izdarīt,” stāsta uzņēmēja Lelde Uzkure, kura kopā ar vīru Mārtiņu vada galdniecības ģimenes uzņēmumu.
“Kustība ir dzīves enerģijas spēks. Ir jākustās un jādara, nedrīkst padoties. Es esmu optimiste,” uzsver projektu vadītāja Nadīne Čerpaka, kura pandēmijas laikā īsteno sabiedrībai nozīmīgus projektus.
“Pandēmijā man bija tā perfektā iespēja būt blakus savam pirmajam bērnam. Tas stiprina, dod restartu un palīdz vienkārši būt laimīgam,” stāsta energoefektivitātes speciālists Edgars Augustiņš, kurš pandēmijas laikā strādāja no mājām lauku ciematā.
“Cilvēkiem ir apnicis sēdēt “zūmos”, mums arī tas ir apnicis. Tādēļ mums ir kopienas dārzs, kur mēs drīkstam tikties,” stāsta biedrības projektu vadītājas Linda Ulāne un Ieva Ignatova, kuras kopīgi ar biedrības kolēģiem pandēmijas laikā ir izveidojušas kopienas dārzu iedzīvotāju līdzdalības veicināšanai.
“Mēs vēlamies ielikt artavu Sēlijas atpazīstamības veicināšanā un pašapziņas celšanā pašos sēļos,” stāsta Madara Pavlovska, kura pandēmijas laikā kopā ar domubiedri Madaru Pastari izveidojusi dizaina un sietspiedes darbnīcu.
“Pandēmijas rudens posms manī ienesa daudz pādomu, sajūtu un atklāsmju. Es tiešām trīs mēnešus nedarīju neko. Es sāku saprast, cik viegli ir sabiedrībā kļūt par patērētāju,” par savu Covid laiku atklāj projektu vadītāja Anita Birzniece.
“Nav tikai balts un melns, nav tikai ierobežojumi un ierobežojumu atcelšana. Pa vidu iet dzīve – reāli likteņi, reālas ģimenes un cilvēki, kuri iet cauri dažādiem procesiem,” uzsver jauniešu mentore Inga Laugale, kura Covid pandēmijas laikā sniedz atbalstu pusaudžiem.
“Ja tu esi sapņojis par vienradzi, bet tev ir tikai zirgs, izdomā kā viņam piemontēt ragu – būs vienradzis!” aicina mēbeļu audzētājs Uldis Šmits, kurš pandēmijas laikā kopā ar ģimeni uzsācis koka mēbeļu audzēšanu.
“Grūtākais ir bailes un neziņa par rītdienu. Tās ir jāuzvar, jo tas ir vienīgais veids kā skaidri domāt un rīkoties pareizi. Ja ieslīgst bailēs, viss var beigties,” uzsver uzņēmējs Mārcis Siders, kurš Covid-19 ierobežojumu laikā vada ēdināšanas uzņēmumu.
“Kad fiziskās robežas kaut kur tiek aizvērtas, garīgās robežas paplašinās. Viss ir mūsu prātā un galvās, robežas mēs uzliekam paši,” uzskata muižas pārvaldniece Iveta Balčūne, kura organizē dažādus kultūras notikumus Covid-19 izraisīto ierobežojumu apstākļos.
“Man liekas ļoti svarīgi ir būt iejūtīgiem vienam pret otru gan ikdienā, gan krīzes situācijās. Iedot labvēlības dzirksti un arī piedošanu par kļūdām. Mēs neesam tikai profesionāļi vai birokrāti. Mēs esam cilvēki,” uzsver Evija Rudzīte, kura kopā ar citiem vecākiem Covid pandēmijas laikā ir izveidojusi privātskolu.
“Pasaulē ir tāda situācija, kuru es nevaru kontrolēt, tādēļ atliek viena vienīga lieta – vienkārši dzīvot. Es esmu pilnīgi pārstartējusi visu to, ko es esmu darījusi,” stāsta apmācību vadītāja Ieva Johansson, kura Covid pnadēmijas laikā nodibinājusi apmācību un izaugsmes programmu uzņēmumu.
“Es domāju, ka mēs vēl neesam visu pārdzīvojuši. Lielākie viļņi nebūs saistīti ar Covid vīrusu, bet ar sabiedrības psiholoģijas un garīgās veselības jautājumiem,” ir pārliecināts Cēsu novada pašvaldības administrācijas vadītājs Atis Egliņš-Eglītis, kurš vada pašvaldības darbu Covid krīzes laikā.
“Mēs ļoti daudz varam sev palīdzēt, mainot savus paradumus un ikdienu. Iespējams, man nevajag tik daudz strādāt, jo man nevajag tik daudz naudas, lai tērētu to lietām, kuras man nemaz nav vajadzīgas, ar kurām es piesārņoju planētu,” uzskata Kristīne Devi, kura Covid pandēmijas laikā tiešsaistē vada apmācības cilvēku fiziskai un garīgai izaugsmei.
“Es esmu cilvēks, kurš nemāk palikt malā. Ja es redzu, ka ir problēma, man ir jāiesaistās. Tā man bija arī par pandēmiju,” stāsta biedrības vadītāja Inese Vaivare, kura kopā ar domubiedriem izveidoja brīvprātīgo kurstību “Viegli palīdzēt” Covid izraisītās krīzes mazināšanai.
“Galvenais uzstādījums bija neapstāties, atslēgvārds šajā Covid periodā bija “darīt”,” uzsver Dace Pecolli, kura kopā ar ģimeni pandēmijas laikā izveidoja un atvēra iluzionisma teātri un muzeju.
“Es iepriekš domāju, ka mēs skolā esam fleksibli, bet savā rāmī. Mūsu nozarē daudzi ir paskatījušies ārpus rāmja un paplašinājuši redzes loku. Jebkura redzes loka paplašināšana, mums kā profesionāļiem ļauj augt,” stāsta skolas direktors Kristaps Zaļais, kurš vada izglītības iestādi Covid-19 izraisīto ierobežojumu apstākļos.
“Kultūra šajā laikā piedzīvo krīzi, un mākslai neiet viegli. Mēs esam kultūras nācija, un mūsu pašidentitāte ir balstīta kultūrā. Ja mums nav kultūras, mēs neesam vairs valsts,” uzskata Timurs Tomsons, kura vadītā koncertzāle COVID-19 pandēmijas ierobežojumu laikā izdevusi mūziķu diskus un uzsākusi kultūras notikumu veidošanu video formātā.
“Man kultūra un māksla ir svarīgs medijs. Arī šajā laikā, neskatoties uz sarežģītajiem apstākļiem, man patika redzēt mākslinieku un kultūras darbinieku iniciatīvas,” saka skatuves mākslas producente Sandra Lapkovska, kura kopā ar kolēģiem COVID pandēmijas laikā organizēja starptautisku teātra festivālu.
“Es uzskatu, ka mākslinieka loma ir saglabāt un glābt. Ar savu darbību cenšos nenodarīt kaitējumu videi un planētai, veidojot taktilos mākslas darbus un izmantojot jau radītus, lietotus materiālus,” saka māksliniece Agnese Rudzīte, kura kopā ar ģimeni COVID-19 izraisīto ierobežojumu laikā organizējusi taktilo mākslas darbu izstādi.
“Man šķiet, ka tas ir radošo cilvēku uzdevums būt pozitīviem, iedvesmot un meklēt risinājumus. Mēs visi šobrīd esam vienādos apstākļos – visiem nākas pielāgoties un kļūt atvērtākiem,” saka mūziķe Kristiāna Vaickovska, kura kopā ar savu vīru diriģentu Pēteri Vaickovski COVID pandēmijas laikā organizējusi tiešsaistes mūzikas koncetrus.
“Krīzes nevajag mēģināt pārdzīvot vienatnē. Mēs meklējam jaunas partnerības. Es domāju, ka mums ir vairāk jāsadarbojas,” saka mākslas rezidenču centra vadītāja Ieva Ūbele.
“Man ir mūžīgā dzinēja ideja. Tikai kustībā rodas kaut kas jauns. Tikko sāc kustēties kaut lēnām uz priekšu, izkristalizējas mērķis un kustība paātrinās,” saka aktrise Karīna Tatarinova, kura COVID pandēmijas laikā uzsākusi radio teātra audio ierakstu projektu.
“Gan labos, gan sliktos laikos nav nekā svarīgāka par savstarpēju cieņu un mīlestību. Ja tikai uzmanīgi paskatīsies apkārt, būs kaut kas, ko tu vari palīdzēt, vari darīt, vari būt noderīgs,” saka māksliniece Gerda Stūre, kura COVID krīzes laikā veic vēsturisku sienu gleznojumu atjaunošanu.
“Pārkārtošanās nekad nav ērta. Ja mēs tai esam atvērti, tad viss būs labi. Man gribas ticēt, ka kultūras radošie cilvēki nevar nedarīt. Viņi atrod veidu, kā realizēties,” uzskata māksliniece un muzeja krājuma glabātāja Velga Vītola, kura COVID pandēmijas laikā īstenojusi vērienīgu vides apgaismojuma mākslas projektu un turpina darbu muzejā.
“Šajā gadā neiespējamas lietas ir kļuvušas iespējamas. Jebkura krīze liek mazliet apstāties un paraudzīties apkārt. Tā liek ieraudzīt, ne tikai skatīties, un noticēt tam, ka jēgu var arī pats radīt,” ir pārliecināts pilsētvides plānotājs un dizainers, mākslas skolas direktors un Pluriversitātes kurators Jānis Ķīnasts, kurš COVID-19 pandēmijas apstākļos īstenojis starptautiskas izglītības, pētniecības un dizaina projektu aktivitātes.
“Es šo laiku uztveru kā gavēni. Ir vajadzīgs kaut kāds brīdis, kad mēs esam vieni, kad mēs visi apklustam un ieklausāmies sevī,” uzskata kustību māksliniece Kristīne Brīniņa, kura COVID pandēmijas laikā, sadarbībā ar ārvalstu māksliniekiem, īstenojusi starptautisku tiešsaistes mākslas projektu.
“Man liekas, ka dzīve vispār sastāv no ļoti daudzām krīzēm. Īpaši, ja tu esi uzņēmējdarbībā, vai veic kādas privātas iniciatīvas, ne vienmēr visu ir iespējams paredzēt. Mēs vienmēr meklējam radošās izejas,” uzsver Inga Ziņģe-Pupiņa, kura kopā ar māsu Aigu Vaitkus savā dizaina risinājumu uzņēmumā un kopstrādes telpā COVID krīzes laikā uzsākušas vairākus jaunus projektus un šobrīd veido savas pilsētas svētku noformējumu.
“Man vārds “problēma” nepatīk. Es to redzu kā izaicinājumu, kas mūs dzen un ved uz priekšu,” uzsver uzņēmējs, radošuma konferenču organizētājs Mārtiņš Gineitis, kurš COVID-19 pandēmijas laikā veiksmīgi īstenojis daudzas tiešsaistes konferences, pasākumus un citus projektus.
“Mēs meklējām jaunu veidu, gājām tiešraidēs un pārdevām kultūru internetā. Mēģinājām darīt to pašu, tikai kultūras nama durvis bija parole internetā un nopirktā biļete. Cilvēkiem to vajadzēja un tam bija ļoti milzīga atsaucība,” stāsta dziesminiece, dzejniece un pasākumu režisore Maija Kalniņa, kura COVID-19 izraisītās krīzes laikā producējusi tiešsaistes koncertus un izdevusi savu dzejoļu krājumu un dziesmu albūmu.
“Viens no lielākajiem izaicinājumiem jaunatnes jomā ir tas, ka neviens īsti nesaprot, ko tu dari. Kāpēc tu spēlē ar jauniešiem galda spēles? Kāpēc tu vakarā sēdi un runā ar kādu jaunieti? Ir neiespējami kādam to parādīt uz papīra vai izstāstīt,” uzskata jaunatnes darbiniece Ance Tīmane Aizputes novadā.
“Slikta diena trasē pārvēršas par labu, jo tur es noķeru milzīgas emocijas. Tas man dod gandarījumu un baudu,” stāsta motobraucējs Kārlis Sabulis no Cēsīm.
“Katram ir jāiet savs ceļš un jāmeklē sava laime. Atrašanās šeit un šī darba darīšana dara mani par kripatiņu laimīgāku,” uzskata kafijas grauzdētājs Oskars Maculevičs Rēzeknes novada Lendžos.
“Man ir pārliecība, ka vispirms mums vajadzētu būt atbildīgiem par sevi un savu dzīvi, tad sev tuvākajiem, un, visbeidzot, citiem cilvēkiem un visu valsti kopā,” uzskata biedrības vadītāja Elīna Futraka no Ēdoles pagasta Kuldīgas novadā.
“Pats svarīgākais ir kustība. Kustība ir cilvēka neatņemama sastāvdaļa. Tev visu laiku ir jākustās,” uzsver fitnesa speciālists Alens Sorokins Aknīstē.
“Darboties savā uzņēmumā ir izaicinājums. Dažreiz iezogas doma, ka jāsameklē normāls darbs, bet tas ātri pāriet. Ir jāizlaiž gaiss, tad jāievelk no jauna un jāturpina,” stāsta sietspiedes darbnīcas saimnieks Artis Babris no Skrundas.
“Visiem cilvēkiem ir jāiet uz muzeju, jo tur var uzzināt tādas lietas, par kurām vispār nevar aizdomāties. Man ir svarīgi, lai cilvēks no muzeja iziet mazliet labāks. Es ticu tauriņa efektam, ka viens cilvēks ar vienu vārdu, ar vienu darbību var aizsākt veselu pārmaiņu vilni,” ir pārliecināta muzeja direktore Liene Johansone Olaines novadā.
“Strādājot ar cilvēkiem, es savus darba rezultātus redzu uzreizi, un pateicība, ko es saņemu, ir milzīga. Es jūtos vajadzīga. Tā ir fundamentāla vēlme mums visiem – justies vajadzīgiem,” uzsver bibliotēkas mācību centra vadītāja Paula Anškena Ventspilī.
“Pats, pats, pats svarīgākais ir būt pašam. Tad arī visas lietas aiziet pareizi. Ja tu sāc darīt to, ko tev saka citi vai rīkoties tā, kā citiem šķistu pareizi, tu pazaudē sevi. Tad tu vairs neesi tu pats,” ir pārliecināts Ēriks Zeps, radio raidījuma vadītājs Rēzeknē.
“Es vienmēr esmu augsti vērtējis brīvību. Svarīgi ir justies brīvam paust viedokli un darīt lietas. Ja man ir brīvība, man ir arī pienākums un atbildība pret šo brīvību,” uzskata vides risinājumu pētnieks Dainis Jakovels Priekuļu novadā.
“Strādāt ar jauniešiem citādā veidā, atrast citu pieeju un domāt “ārpus kastes” ir izaicinājums. Jauniešu dzīve nenotiek tikai jauniešu centrā vai kādā telpā,” uzsver jaunatnes lietu speciālists Valters Siksna Ozolnieku novadā.
“Man nekad nav bijis jautājums kāpēc es gleznoju. Tā tas ir, kopš es sevi atceros. Ir svarīgi darīt to, kas tev pašam patīk,” uzskata māksliniece Marta Safonova Kuldīgas novada Rumbas pagastā.
“Es gribu salauzt stereotipu, ka ar cīņu var nodarboties tikai zēni. Ar cīņu var nodarboties arī meitenes. Cīņa attīsta spēku, izturību, veiklību, lokanību, koordināciju, raksturu un disciplīnu. Tas ir nepieciešams arī sievietēm un meitenēm,” ir pārliecināta brīvās cīņas trenere Irina Petrova no Daugavpils.
“Katram ir savi sapņi, arī man tādi bija. Galvenais ir nesalūzt un doties uz priekšu. Mēs visi savus sapņus varam realizēt šeit,” iedrošina Jānis Rudzroga – atpūtas vietas īpašnieks Aizputes novada Kazdangas pagastā.
“Man patīk ar savām aktivitātēm kaut ko mainīt. Ne tagad un tūlīt, bet ilgtermiņā. Izdarot labu citiem, tu daudz ko gūsti pats sev,” stāsta Renāte Mencendorfa no Buļļuciema Jūrmalā, kura ir iesaistījusies nevalstisko organizāciju darbībā.
“Darīt visu pēc tīrākās sirdsapziņas – es ticu, ka tieši tā ir jāstrādā. Ja dari darbu ar pilnu atdevi, tad arī viss sanāks. Jebkam pamatā ir vajadzīgs darbs un vēlēšanās darīt. Ar to arī pietiek, lai kaut ko iesāktu,” uzskata uzņēmējs Endijs Ozols no Lejasciema pagasta Gulbenes novadā.
“Enerģija rada enerģiju – kādu dodam, tādu saņemam. Kāpēc dot negatīvu enerģiju, ja mēs gribam kaut ko pozitīvu dabūt atpakaļ?” vaicā Santa Šmite, burbuļviesnīcas īpašniece Viļakas novadā.
“Es iekāpju ringā un redzu tikai savu pretinieku. Tā ir lieliska sajūta – tu aizmirsti visu, kas ir apkārt. Tavs galvenais mērķis ir uzvarēt, parādīt, ko tu vari un kam tu esi gatavojies. Cīņas sports ir mans!” ir pārliecināts bokseris Elvis Veisbergs Saldū.
“Man vajag vietas piederību, man vajag savējos cilvēkus. Savējie cilvēki ir šeit, Aknīstē. Lēmumā atgriezties mēs veiksmīgi plūdām pa straumei,” stāsta Santa Šmite, kura veido laivošanas kopienu Sēlijā, Aknīstes novadā.
“Man patīk viss, kas ir saistīts ar ēdienu, viss jaunais ir interesants. Es varu uztaisīt ēdienu no A līdz Z un redzēt rezultātu. Mēs neliekam vilties. Cilvēki saka: “Paldies! Garšīgi!”,” stāsta pavārs Ēriks Pudniks Mazsalacas novadā.
“Bērni ir vairāk jāiesaista aktivitātēs un jāpalīdz pārvarēt bailes, kas viņos ir. Bailes nenāk no augšas un tās mūs necels,” saka ģeogrāfijas skolotājs Gaidis Riekstiņš-Maure, kurš dzīvo Rojas novada Žocenē.
“Mēs dzīvojam lauku teritorijā un gribējām gatavot savus produktus vietējiem. Mēs nodomājām – aizputnieki arī var! Mēs taču neesam sliktāki!” stāsta uzņēmēja Karīna Gūtmane, kuras uzņēmums gatavo konditorejas izstrādājumus.
“Lauku reģionos un mazpilsētās laiks kustas savādāk. Visu, kas ir lielpilsētās, tev nevajag mazpilsētā. Tāpēc tā ir mazpilsēta ar savu šarmu un stāstu,” uzskata tūrisma informācijas centra darbiniece Diāna Reine Aizputē.
“Sēlija nekur nebija pazudusi. Cilvēki šeit dzīvo tik mierīgi un ar noslēgtu temperamentu, ka viņiem varbūt pietrūkst pašapziņas skaļāk pateikt: “Jā, mēs te esam, neaizmirstiet mūs!” uzskata sabiedrisko attiecību speciālists Jānis Dzimtais, kurš strādā Viesītes muzejā “Sēlija”.
“Man patīk eksperimentēt, radīt produktu un izdomāt kaut ko jaunu. Gandarījums ir tad, kad kāds to pasūta,” stāsta dabīgās kosmētikas ražotāja Ance Dandena.
“Es nevaru sevi iedomāties bez āra dzīves piedzīvojumiem. Man gribas redzēt to, ko nevar ieraudzīt mājās pie televīzijas vai internetā,” stāsta pārgājienu organizators Ēvalds Kārkliņš Brocēnos.
“Galvenais ir nenobīties. Mēs visi par sevi šaubāmies un baidāmies, bet tas ir normāli un cilvēcīgi,” uzskata garšvielu un tēju ražotāja Zanda Trukšāne Ludzā.
“Loka maģija ir vienkāršībā. Tas ir hobijs un sporta veids, kas tevi atjauno saiknē ar vienkāršību,” raksturo loku meistars Andis Apsītis Madonas novada Ļaudonas pagastā.
“Mēs dzīvojam savā laikā, un mums ir privilēģija izdzīvot jebkuru gadsimtu, pielaikojot tā laika tērpu,” saka vēsturisko tērpu meistare Elīna Kuzņecova Bauskas novada Brunavas pagastā.
“Katram cilvēkam dzīvē ir misija. Mana misija ir sniegt sabiedrībai izpratni par vēsturiskajiem notikumiem. Tas ir pienākums pret nākamajām paaudzēm,” uzskata vēsturnieks un Pirmā pasaules kara kauju rekonstruētājs Māris Ribickis Olainē.
“Zirgs ir fantastisks dzīvnieks – liels, skaists, grudrs un mīl cilvēku. To, ko tu ieliksi zirgā, viņš tev dos pretī. Ja zirgā ieguldīsi mīlestību, darbu un uzticēšanos, tad to pašu dubultā saņemsi atpakaļ,” ir pārliecināta zirgu saimniecības īpašniece un zirglietu izgatavotāja Laura Buile Valkas novadā.
“Mums ar māsu bija sapnis izveidot kaut ko “kičīgu”, kur var atpūsties. Gandarījums ir tad, kad cilvēkiem patīk un viņi to pasaka. Siltums no cilvēkiem ir pats galvenais,” stāsta atpūtas vietas īpašniece Aiva Kalniņa Dobelē.
“Koku neaizstās neviens cits materiāls. Es uzskatu, ka citi materiāli “nestāv klāt” dabīgajiem. Foršākais ir koka tekstūra un nokrāsas,” uzskata koka karošu meistars Kārlis Ziediņš Talsu novada Laidzes pagastā.
“Muiža ir liela saimniekošana ar būvēšanu, dārza iekopšanu un viesu gaidīšanu. Tas ir fantastisks mikss, ko pilsētā nevarētu pabaudīt,” saka Jānis Avotnieks – muižas saimnieks Jelgavas novadā.
“Pūtēji ir kā cunfte un brālība. Ja saka – pūtējs, tad tas ir “vīrs un vārds”. Es domāju, ka visi Latvijas pūtēji ir tādi,” ir pārliecināts pūtēju orķestra vadītājs Aigars Bukšs Baltinavā.
“Ir ļoti forši strādāt ar cilvēkiem. Kāds tu pats esi, tādus cilvēkus tu satiec. Tas ir pats skaistākais – tu nevari nekur krist, jo tev apkārt ir cilvēki,” stāsta projektu vadītāja Zita Bērziņa Lielvārdē.
“Esot šeit, ir jādara. Tas nav viegli, bet tas ir ļoti vienkārši,” uzskata mākslinieks Arvis Rubenis, kurš veido koka izstrādājumus Gulbenes novada Stāķos.
“Māls ir ļoti vecs materiāls. Šis cepļa veids ir no neolīta laikiem. Laika gaitā viss ir attīstījies, bet princips ir palicis nemainīgs – māls, gaiss, ūdens, uguns,” stāsta podnieks Artis Kleinbergs no Saldus.
“Lego robotikas pulciņā es cenšos bērniem iemācīt sociālās un komunikācijas prasmes. Bērni attīstās kā personības un iemācās kā būt cilvēkam,” uzsver pedagogs Edmunds Kadakovskis, kurš vada lego robotikas pulciņu Rēzeknē.
“Man šķiet, ka ir svarīgi ražot ētiski. Es ļoti koncentrējos uz dabīgiem materiāliem. Mana ideja ir radīt jēgpilnas un kvalitatīvas lietas,” stāsta uzņēmēja Kristīne Ķepale, kura rada rokaustas tekstillietas Siguldā.
“Man patīk šī profesija, jo varu būt savā vidē, savās domās un veikt savu darbu. No parastas dēļu čupas es varu radīt kaut ko, kas var kalpot pat simts gadu,” stāsta Edgars Balodis, kurš restaurē un izgatavo mēbeles Aizputē.
“Es to daru tāpēc, ka tas ir mans aicinājums. Es katru dienu gribu redzēt, kā viņi dzīvo, kā viņi aug, ko viņi ir izdarījuši. Es gribu būt klātesoša,” uzsver trīs bērnu mamma Elīna Herberta Kuldīgā.
“Mans mērķis ir sniegt bērniem pozitīvas emocijas, lai viņiem pret kustēšanos būtu patika. Es vēlos skolēniem iemācīt patstāvību, lai viņi paši varētu sportot un zinātu, kā to darīt,” saka sporta skolotājs Kaspars Gulbis no Ugāles Ventspils novadā.
“Katrs var atrast iespējas, ko darīt laukos. Jebkurš, kas censtos izdarīt kaut kripatu vairāk par viduvēju darbu, varētu kaut ko iesākt. Tas ir jāgrib un jātiecas pretī savam mērķim,” uzskata Artis Kronītis, kas izgatavo un būvē siltumnīcas Sproģos Neretas novadā.
“Es Raini mācos izprast kopā ar skolēniem, kas atbrauc uz muzeju. Man Raiņa darbos tuva ir spēcīgā brīvības ideja un tieksme Latvijas sabiedrību veidot labāku,” uzsver Raiņa muzeja vadītāja Agnese Timofejeva Tadenavā, Jēkabpils novadā.
“Ārstam ir jābūt empātiskam. Cilvēki nāk ar problēmu, kaut kādu daļu no visa tā, ko cilvēks pasaka, tu izlaid caur sevi,” stāsta ģimenes ārsts Kārlis Vilkaste Talsos.
“Man gribējās, lai maniem bērniem ir drošas, attīstošas un interesantas rotaļlietas. Pamēģināju pašūt, izrādījās, ka tas nav nemaz tik sarežģīti. Man tas ir hobijs, ar kuru mazliet var nopelnīt,” stāsta bērnu rotaļlietu radītāja Aija Zīmele no Preiļiem.
“Valoda ļoti ietekmē to, kā mēs redzam pasauli un kā mēs sevi izsakām. Mēs redzam krāsas un darām darbības citādāk – viss mainās no valdas uz valodu. Tas rodas no tā, cik cilvēki ir dažādi. Mani interesē līmenis, kurš atklāj sakarības valodā, kas izriet no sevis paša,” saka latviešu valodas pasniedzēja Brigita Medne no Olaines.
“Automodelisms māca, ka nevajag apstāties, ja kaut kas nesanāk. Ir jāmeklē pareizie risinājumi un jātiecas uz labāko. Izdari secinājumus, izlabo un turpini! Ja mēs gribam attīstību, tad tas ir tikai mūsu pašu rokās. Ko mēs gribēsim, tas arī būs,” uzskata automodelists Andris Taurītis no Valmieras.
“Alsundznieki ir ciets rieksts. Suits ir ar nelaužamu viedokli, ļoti grūti pierunājams uz kaut ko un pabakstāms, lai ieviestu ciemā ko jaunu,” raksturo kultūras darbiniece Annija Macpane no Alsungas.
“Es esmu sapratusi to, ka katram cilvēkam ir sava taisnība. Veidojot ziņas, vienmēr ir vairākas puses un viedokļi. Grūtākais, dažkārt, ir nenostāties vienā pusē. Visos medijos ir jābūt atbildībai pret skatītājiem,” uzsver TV žurnāliste Laura Akmentiņa no Smiltenes.
“Civēki, kuri strādā neatliekamajā palīdzībā ir mazliet traki. Ja citam patīk lēkt ar izpletni, tad mums patīk kāpt iekšā mašīnā, traukties lielā ātrumā un glābt cilvēku dzīvības. Šis darbs pabaro dvēseli,” apgalvo neatliekamās medicīniskās palīdzības feldšeris Rafaels Ciekurs no Jūrmalas.
“Es nevaru iedomāties, ka es darītu kaut ko citu. Turklāt, pēc pāris gadiem būs olimpiskās spēles. Parādīt, ka meitene no Latvijas var braukt pasaules līmenī – tas ir tas, kas man patīk,” ir pārliecināta BMX riteņbraucēja Vineta Pētersone no Amatas novada.
“Man liekas, ka es daudz ko varētu darīt, bet ar mālu man patīk, ka process ir ļaušanās. Man ir viegli ar mālu un katra reize arī priekš manis ir brīnums,” stāsta keramiķe Linda Romanovska no Kandavas.
“Kokle ir trauslums, tīrība, mīļums, siltums un miers, ko es varu gūt. Turot rokās kokli, ir sajūta, ka es to samīļoju,” atklāj mūziķe Lauma Matule no Dzilnuciema Babītes novadā.
“Hip hopā parasti mākslinieks ir godīgs un saka patiesību. Es pasaku visu, ko es domāju, jūtu un redzu. Es runāju par lietām, ko es redzu pasaulē un Latvijā,” stāsta hip hop mākslinieks Armands Jānis Stepiņš no Aulejas pagasta Krāslavas novadā.
“Bija lielas šaubas, bet vēlme atgriezties bija lielāka nekā bailes. Tas bija labākais lēmums, ko es varēju pieņemt,” ir pārliecināta Eva Behmane Skrundas novadā, kura ir atgriezusies pēc deviņiem dzīves gadiem Anglijā.
“Esmu sapratis to, ka palīdzēt cilvēkiem var jebkurā darba vietā. Nav svarīgi, kur tu strādā, tu vari palīdzēt cilvēkiem jebkur,” uzskata kultūras darbinieks Aivars Bačkurs Dagdas novada Ezernieku pagastā.
“Man dažreiz liekas, ka stelles arī ir dzīvas. Tās vai nu pieņem cilvēku, vai nepieņem. Ja tu esi pacietīgs un neatlaidīgs, tās tevi pieņems. Jāauž ir viss kaut kas, lai būtu dažādība, bet man ir milzīgs prieks par saviem trīs tautastērpiem,” stāsta audēja Ilze Mailīte Ērgļos.
“Patīkamais ir tas, ka varu nodrošināt sevi ar darbu un klienti gaida rindā. Spēju samaksāt visus nodokļus un telpu īri kā godīgs latvietis – neko neapkrāpjot un neapšmaucot,” saka modes dizainere Gunta Nagle Kārsavā.
“Caur savu pieredzi mēs atradām un izstrādājām receptes, lai mūsu bezglutēna tortes būtu garšīgas un tās varētu ēst visa ģimene. Tas prasīja daudzus gadus,” stāsta uzņēmēja Monika Ziemele, kas kopā ar ģimeni izveidojusi bezglutēna konditorejas un kulinārijas izstrādājumu ražotni Suntažos, Ogres novadā.
“Mans mērķis ir tikai pirmā vieta. Otrā vai trešā vieta būs neveiksme, taču arī neveiksmes ir vajadzīgas. Ja vienmēr būsi pirmais, negribēsi trenēties,” uzskata vieglatlēts un šķēpmetējs Dmitrijs Silovs no Krāslavas.
“Man kā sievietei operatorei sevi ir ļoti jāpierāda ar darbiem. Mani neņems tikai tādēļ, ka man ir forša tehnika un esmu izmācījusies. Mani interesē dabiskais, dokumentālais un īstais. Ir video, kurus montēju un uztveru emocijas, kas nāk no nofilmētajiem cilvēkiem. Tas man ļoti patīk,” saka Elīna Lieljukse no Pāvilostas, kura filmē un montē video.
“Latvietim vasaras sajūta nāk ar zemeni. Mūsu ģimenē, ja vasarā nav ēstas zemenes, tad vasaras nav. Var neēst citas ogas, bet ja nav ēstas zemenes, tad ir pavisam čābīgi. Zemenēs es redzu perspektīvu. Audzējot zemenes lielākās platībās, ir iespēja nodrošināt ģimenei iztikšanu visa gada garumā,” stāsta ogu audzētāja Marita Joņina no Mērdzenes pagasta Kārsavas novadā.
“Lauki mani atsauca atpakaļ no pilsētas. Ar varu to nevar, arī modes pēc to nevar. Tev ir jāvēlas to darīt, tam ir jābūt Tevī iekšā,” ir pārliecināta bioloģiskās saimniecības īpašniece Inese Stičinska no Kokneses novada.
“Mēs vienmēr zinājām, ka mēs atgriezīsimies, bet nezinājām kad un ko mēs darīsim. Vienmēr bija sajūta, ka ir labi, bet kaut kas pietrūkst,” saka kafijas grauzdētavas īpašnieks Kalvis Lapsiņš Gulbenes novada Rankas pagastā, kurš atgriezies Latvijā pēc vairākiem ārzemēs pavadītiem gadiem.
“Ir tāda sajūta, ka mēs visu laiku gatavojamies divdesmit pirmā gadsimta prasmēm un mācīšanas pieejai, kaut gan tajā esam gandrīz divdesmit gadus. Mērķis būtu panākt tādu līmeni, ka skolas vide sakrīt ar ārpasauli. Ideālā variantā, skola būtu tā, kas rada inovācijas un pārmaiņas,” uzskata Dana Narvaiša, kura izveidojusi sākumskolu Cēsīs.
“Visi, kas mani satiek, saka – jūs esat traki! Kad es braucu trasē, es jūtos brīvs – esmu tikai es, skeletons, ledus un vējš, kas iet gar ausīm,” stāsta skeletonists Krists Netlaus no Berģiem.
“Svaigs gaiss un zaļa zāle viennozīmīgi padara vistas laimīgākas. Viņām patīk iet ārā kārpīties un kašņāties. Mēs cenšamies strādāt pēc bioloģiskā principa – vistas dzīvo brīvi uz grīdas un iet āra aplokos. Vistām, kas ir barotas ar pašu audzētu barību, olu kvalitāte ir augstāka,” uzsver vistu audzētājs Ģirts Ante no Auces novada.
“Motokrosistam ir jābūt nedaudz trakam un jāgrib smagi strādāt. Adrenalīns, ātrums, lēcieni un smagie treniņi man patīk un aizrauj,” stāsta motokrosists Pauls Jonass no Kalvenes pagasta Aizputes novadā.
“Man ir svarīgi, ka katra lieta, ko mēs gatavojam, ir tāda, kādu mēs dotu saviem draugiem, ģimenei un bērniem. Kūkas ir jātaisa tā, kā tu to darītu sev,” ir pārliecināta Kitija Dzērve – kūku cepēja no Straupes pagasta Pārgaujas novadā.
“Mēs vēlējāmies radīt pretstatus starp Latvijas dabu un tropu džungļiem. Citi saka, ka šeit ir mazā paradīze, kur atslēgties no visa liekā, sajusties kā reālos džungļos un aizmirst, ka esi Tērvetē,” stāsta uzņēmējs Artis Treimanis – Tērvetes tauriņu mājas līdzīpašnieks.
“Koks ir vajadzīgs, tas padara dzīvi krāsaināku un skaistāku. Pēc nostrādātas darba dienas, kad koks izskatās fantastiski un klients ir apmierināts, ir labi padarīta darba sajūta. Man patīk adrenalīns un augstums, kāpšana man nodzen stresu,” saka arborists Ģirts Vitkovskis no Zirņu pagasta Saldus novadā.
“Te ir tukšums pozitīvā ziņā, jo jebkas, ko tu sāc darīt, šeit ir vajadzīgs. Tas nav miljonu bizness, tomēr tevi novērtē, redz un pamana,” stāsta reklāmas māksliniece Elīna Kaļva no Balviem.
“Cilvēki sāk saprast, ka nav “mēs” un “viņi”. Mēs dzīvojam vienā sabiedrībā, mums ir vienam otrs jāatbalsta un jāmēģina saprast. Es domāju, ka tas palēnām notiek,” uzskata raidījuma “Trīs ceturtdaļas” vadītājs Kaspars Kalvītis no Limbažiem.
“Labākais ir tas, kas nāk no mūsu pašu zemes. Augļi, dārzeņi un ogas ir brīnumlīdzekļi, ko katram cilvēkam vajadzētu lietot,” aicina uzņēmējs Roberts Cešeiko, kurš nodarbojas ar augļu, dārzeņu un ogu pārstrādi Stelpē, Vecumnieku novadā.
“Cilvēkiem liekas, ka viņiem vajag pilnīgi visu, taču visam nepietiek. Vajag vēl, vēl un vēl. Patiesībā, lai dzīvotu un lai būtu prieks, vajag tikai īstos cilvēkus apkārt un īsto vidi. Nevajag tik daudz materiālo vērtību, ar kurām vienkārši apkrauties,” ir pārliecināta animāciju veidotāja un grafiskā dizainere Arta Berezovska no Jaunpils novada.
“Latvijā ir daudz labu un kvalitatīvu zirgu, taču maz jātnieku, kas šos zirgus var parādīt. Viennozīmīgi, Latvija šajā jomā attīstās,” uzskata Roberts Škapars, kas nodarbojas ar zirgaudzēšanu Zilupes novadā.
“Mani aizrauj jebkura senā tehnika, bet motocikls īpaši – tas ir man. Kad skatos uz vecu motociklu, tas mani uzrunā. Tas ir maģiski,” stāsta motociklu restaurators Krišjānis Galiņš, kurš dzīvo Krustpils novadā.
“Kokle ir dvēseles atveids un simbols, kas izpaužas kā mūzikas instruments. Dauziem cilvēkiem, kuri meklē sevi, kokle ir pavediens. Tas, ko viņi atrod, īstenībā ir viņi paši,” stāsta kokļu meistars Ģirts Laube no Madonas novada.
“Man ir svarīgi, ka šeit notiek attīstība, un iedzīvotājiem tiek piedāvāts kaut kas labs un jauns. Tā ir dabiska vēlme un dabiska sajūta dot pienesumu tai vietai, kurā es dzīvoju. Es sevi identificēju ar Jērcēniem, šī ir mana dzimtā vieta un tas visu izsaka,” atzīst projektu vadītāja Ilona Pinzule no Jērcēnu pagasta Strenču novadā.
“Svarīgākā cilvēkā ir viņa sirds un garīgās bagātības. Tas ir atkarīgs no mums pašiem, kādas attiecības mēs veidojam. Te ir vajadzīgs darbs ar sevi, kuru ne vienmēr mēs izprotam un izdarām. Valts atjaunošana notiek iekšēji caur mums, caur mūsu vīziju un gribu strādāt. No mums ir daudz kas atkarīgs,” uzsver priesteris Staņislavs Prikulis Baltinavā.
“Parādiet divdesmitgadnieku, kurš tiecas uz darbu pašvaldībā, lai iestātos par jauniešu interesēm? Tā nav vēlētāju un partiju vaina, tā ir mūsu pašu – jauniešu vaina, jo trūkst ambīciju. Vieglāk ir “feisbukā” kaut ko “nolaikot”, nevis reāli piecelties un iestāties par savām idejām,” atzīst Mazsalacas novada domes priekšsēdētājs Harijs Rokpelnis.
“Latvijas pilsētās bieži pietrūkst ainavas identitātes. Daudzi par ainavu arhitektūru pilnībā neko nezina un domā, ka viņiem to nevajag,” stāsta ainavu arhitekts Pēteris Vorza no Ozolnieku novada.
“Pārceļoties uz laukiem, es domāju, ka nevarēs apmeklēt kultūras pasākumus un katru dienu iet uz restorānu. Tomēr Latvijā katra vieta ir ātri sasniedzama, kas dod iespēju viegli aizbraukt uz teātra izrādi vai foršu restorānu,” atzīst uzņēmēja Zane Gusta, kura audzē lavandas un ražo rotaļlietas Grobiņas novadā.
“Nav daudz pilsētu, kurās ir trīs savā starpā saistīti ezeri. Tā ir pievienotā vērtība Balviem. Ūdens ir brīvība, pa ūdeni visur var aizbraukt bez ierobežojumiem. Brīvība ir iespējas izvēlēties kur un kā doties un kad būt galā,” uzskata Jānis Jauntēvs – veikparka īpašnieks no Balvu pagasta.
“Šobrīd latgaliskais mūsu valstī ir kaut kas, kam jāpiešķir papildus līdzekļi, jo tas ir kaut kas “papildu” un kaut kas “ārpus”. Bet man gribētos, ka tas ir normāli. Dažādais un savādākais ir mūsu bagātība. Arī valodā – tā ir iespēja papildināt, bagātināt un piedzīvot,” uzsver mārketinga speciāliste Edīte Husare Rēzeknē.
“Pilsētvidi un pilsētu veidojam mēs visi. Lietas ko darīt neveido dome vai pašvaldība, bet gan cilvēki, kuri šeit dzīvo. Rojā ir gan sīksti zvejnieki, gan traki mākslinieki, jo šī vieta patīk un pievelk,” stāsta arhitekts Jānis Bērziņš no Rojas.
“Es jūtu, ka bites ir līdzīgas manam raksturam, tās man ir mācījušas būt gatavam jebkurai situācijai. Ir maz dzīvnieku, kuri tevi grib sadzelt un aizdzīt prom,” uzskata biškopis Krists Ēberliņš Saldus novada Nīgrandē.
“Reģionos dzīvo stiprākie cilvēki, jo, lai šeit dzīvotu labi un kaut ko panāktu, ir jābūt diezgan lielam iekšējam gara spēkam. Vienmēr vieglāk ir aiziet uz vietu, kur vide tev piedāvā vairāk iespēju un ir vieglāk kaut ko sasniegt,” atzīst Liena Hačatrjana, kura strādā Madonas biznesa inkubatorā.
“Katra ābele ir unikāla, ar savu raksturu. Nav divu vienādu ābeļu, katra prasa individuālu pieeju. Tas ir senču aicinājums – turpnāt to, kas ir iesākts. Manam vectēvam bija liels āugļu dārzs un es esmu trešā paaudze, kas šeit saimnieko,” stāsta augļkopis Māris Šņickovskis Jelgavas novada Elejas pagastā.
“Latgales atmodā liela nozīme ir tam, ka Latgalē ir izveidojušās kultūras iestādes – vietas ar Latvijas un Eiropas līmeņa pasākumiem un notikumiem. Tas ir licis pašiem latgaliešiem apzināties, kas mēs esam,” saka mārketinga speciāliste Anete Urka no Dekšāres pagasta.
“Es gribētu, lai lauksaimniecībā neattīstītos tikai biznesa novirziens, bet lai mēs Latviju patiešām sakoptu. Gribētos redzēt, ka lauki netiek pārmēsloti, bet tie tiek pareizi mēsloti un kopti, bez maksimālām “rekordražām”. Galvenais ir pašu veselība un apkārtējā vide, kurā mēs dzīvojam,” uzskata Artis Ķūsis, bioloģiskās saimniecības īpašnieks no Rucavas.
“Negācijas, kuras mēs jūtam pret sevi, pret pilsētu, pret valsti un pret pasauli kopumā, nāk no mums pašiem. Ja mēs sākam saprast sevi labāk, tad mēs varam pieņemt arī pārējos cilvēkus, kas ir savādāki. Mani interesē joga, jo tas ir darbs ar sevi, ar savu ķermeni, apziņu un prātu,” skaidro Kristaps Soms-Tiesnesis, jogas nodarbību vadītājs Salacgrīvā.
“Zemessargi un karavīri ir tie cilvēki, kuri nevēlas karu. Mēs gatavojamies aizsardzībai, jo mums ir jābūt gataviem kaut ko likt pretī. Ja mēs nebūsim gatavi cīņai, tad mūs pakļaus kā nieku,” saka Zemessardzes kaprālis Juris Jēkabs Tomašūns no Jelgavas.
“Cilvēkiem vajadzētu sevi sajust kā daļu no dabas un saprast, ka tu esi daļa no kaut kā lielāka. Cilvēki vēlas uzzināt vairāk un atgriežas pie mums nepārtraukti. Tas ir skaisti, ka cilvēki kustās – ne tikai dabas aizsardzībā un vides izglītībā, bet daudzās jomās,” saka Līga Jātniece – Lubāna mitrāja informācijas centra vadītāja Madonas novadā.
“Ar ko laukos kaut kas varētu būt sliktāks? Kāpēc laukos nevarētu sapucēties? Prieks, ka pucējas, prieks, ka ir skaisti cilvēki apkāt,” atzīst Santa Lazdiņa – skaistumkopšanas salona īpašniece Staicelē, Alojas novadā.
“Šobrīd mēs vēl skatāmies uz visām pusēm un gaidām, kad kāds mums pateiks, kā tad pareizāk mums strādāt, kā mums veidot politiku. Mums nevienam nekas nav jāpierāda, mums vienkārši ir jābūt mums pašiem,” ir pārliecināta Kristīne Kode – jaunatnes lietu speciāliste Jelgavas novadā.
“Velosipēds visos laikos ir bijis mīlētākais transporta līdzeklis. Tā ir brīvība, neatkarība un sevis pierādīšana,” stāsta Guntis Seregins – velo muzeja vadītājs Saulkrastos.
“Pirts ir brīnišķīga vieta, kur pārdzimt, pabūt ar sevi un sākt izprast lietas un notikumus savādāk. Tā ir vieta, kur cilvēks ir kails, viņam vairs nav masku, viņš paliek ar savām domām un sajūtām. Pēc pirtiņas rodas vieta jaunai, spilgtai enerģijai darboties, mīlēt, dzīvot un atsperties,” ir pārliecināta Lienīte Vītiņa-Zustrupa – pirtniece no Jelgavas novada.
“Latvijas cilvēki ir ļoti noguruši no tā, ka trūkst savstarpējās cieņas. Lai arī kādas lietas tiek “bīdītas” un lai arī kādi darbi tiek darīti, nedrīkst zaudēt cieņu. Caur cieņu rodas uzticēšanās,” saka Aija Smirnova – kultūras centra vadītāja Līvānos.
“Es gribētu, ka Latvijā cilvēki saprot – ja tu kaut ko gribi, tad tas ir jādara. Tev nav jāgaida palīdzība no valsts, pilsētas vai kāda cita. Tev vienkārši jāiet, jādara un jāmeklē varianti. Nevajag čīkstēt un vainot citus, par visu savā dzīve esi atbildīgs tu pats,” uzsver kafijas bāra īpašnieks Māris Priekulis no Jēkabpils.
“Daudzi filozofi, domātāji, izgudrotāji un zinātnieki ir nodarbojušies ar boksu, lai attīstītu domāšanu, reakciju un prāta spējas. Treniņos tu kļūsti fiziski un garīgi spēcīgāks. Ar to spēku, kuru tu iegūsti šeit, tev ir jāpalīdz celties un augt pārējiem,” uzsver boksa treneris Ansis Pūce no Saldus.
“Youtube blogošana ir veids, kā var paust savu viedokli un kaut ko ietekmēt. Man patīk, ka es lieku cilvēkiem smaidīt un varu dot kaut ko citiem. Tāpēc es to daru,” atzīst video blogere Amanda Razma.
“Lielākā problēma ir tā, ka jaunieši nezina, ko dzīvē grib darīt. Īstā sirdslieta un profesija ir tev blakus. Apstājies un saproti – tas, ko visu laiku esi darījis, ir tava sidslieta,” aicina Gatis Kondrāts no Ogres, kurš organizē akrobātikas šovus.
“Jau simts gadus mana dzimta šeit dzīvo. Es jūtos droši, jo tās ir saknes, kas ir neizkustināmas,” saka Linda Lieljukse, kura cep maizi un uzņem viesus Sakā, Pāvilostas novadā.
“Ir interesanti sasaistīt kopā filozofiju, mākslu un vēsturi, lai radītu kaut ko jaunu. Sabiedrībai ir vajadzīgs laiks, lai sāktu saprast jauno mediju valodu. Ar mākslu var rosināt līdzdarboties, iesaistīties un pašiem uzsākt kaut ko radošu,” uzskata Zada Puče – jauno mediju māksliniece no Siguldas.
“Īstā bagātība Latvijā būtu tad, ja visi dzīvotu laukos, īpaši, ja mūsu vecuma cilvēki atgrieztos laukos un strādātu tur,” uzskata Edgars Saško amatnieks un kokgriezējs no Stendes Talsu novadā.
“Esot mežā, rodas sajūta, ka es pazaudēju savas aprises. Man patīk, ka stāsts nav par mani, bet es esmu daļa no tā visa. Es jūtos ļoti laimīga esot šeit. Dzīve šeit ļauj saprast izvēles un iemeslu, kādēļ esmu uz šīs zemes,” atzīst kustību māksliniece Kristīne Brīniņa, kura dzīvo Cīravas pagastā.
“Policija nav tikai lai sodītu, bet arī lai mums palīdzētu. Esot saskarsmē ar cilvēkiem, es cenšos izturēties tā, kā es vēlētos, lai izturētos pret mani tajā situācijā,” atzīst Rundāles novada pašvaldības policists Mārtiņš Brikers.
“Kas var būt labāks par to, ka tu vari kurināt krāsni, sēdēt pie mūrīša un lasīt grāmatu, vai arī uzkāpt kalnā un skatīties saulrietu? Tev viss šeit ir, tas ir tepat apkārt, vienkārši ir jānoņem klapes,” aicina Arita Silinga – mārketinga speciāliste no Sabiles.
“Mēs taisām to, kas mums pašiem patīk. Pats svarīgākais ir nepazaudēt savu stilu, jo ar to tu esi īpašs,” uzsver Diāna Šteinberga – ādas amatniece no Talsu novada.
“Izvēloties augstskolu, jāņem vērā tas, kas patīk un ko gribas darīt, nevis tikai tas, kur var nopelnīt vairāk naudas. Tad vienmēr atradīsies darbs un karjeras iespējas. Jāatrod sava darbības niša, tad nav problēma dzīvot reģionos un arī attālumi nav šķērslis,” apgalvo florbola treneris Ēriks Bauers Amatas novadā.
“Tu saņem tādu attieksmi pretī, kādu tu dod citiem. Tad, kad tu cieni pirms tevis paveikto, tu vari sagaidīt, ka cienīs tavu šībrīža darbu,” uzskata Filips Baumanis – mākslinieks un uzņēmējs no Priekules.
“Ja Tu domāsi par nākotni pozitīvi, notiks labas lietas. Vajag koncentrēties uz labo. Šeit viss ir iespējams, tikai jāsāk kustēties un darīt, un jabeidz teikt, ka mēs nevaram,” ir pārliecināta Solvita Kukle – grafiskā dizainere Jēkabpils novada Kaldabruņā.
“Cilvēki tagad ir ļoti ātri, viņiem visur ir jāpaspēj. Grāmata liek apstāties, ir jāievelk elpa, jāapsēžas un grāmata jāapskatās,” saka bibliotekāre Inga Brūvere Kuldīgā.
“Es esmu iemācījusies būt laimīga ar to, ko es daru šajā vietā un šajā laikā. Nevar atrast tādu “īsto vietu”. Tev pašam ir jābūt tam īstajam, tad tu arī šo vietu veido,” uzskata Kristīne Savicka, kura strādā vilnas fabrikā Dundagā.
“Kuģis, manuprāt, ir ļoti labs Latvijas simbols. Kuģis ir mazas valsts modelis, kuram ir komandieris, komanda un katram savs uzdevums. Latvija eksistē tāpēc, ka mums ir patriotiski cilvēki, kuri ir spējīgi kaut ko izdarīt,” ir pārliecināta māksliniece Gerda Stūre no Vecmokām.
“Tauta, tautība un valoda nav pašsaprotami jēdzieni. Tā ir lieta, kas ir jākopj un par ko jāiestājas,” saka mācītājs Kārlis Irbe, kurš kalpo Mazirbē.
“Ja pozitīvi skatās uz visu, tad arī viss izdosies. Neveiksmes gadās, vienkārši jāizturas pret tām kā dzīves mācību,” uzskata Ainārs Jonāns, kurš audzē dārzeņus Daugavpils novada Sventes pagastā.
“Ja cilvēki nebūs pārliecināti par to, ka dažas lietas ir vērts iegādāties ražotas Latvijā, šeit vairs nebūs darbs. Tas ir ļoti svarīgi. Es saprotu, ka tas nodrošina cilvēkiem darbu, jo es esmu viens no viņiem,” uzsver ādiniece Ilze Žaime no Liepājas.
“Strādājot savā saimniecībā, tu zini, ka tu strādā sev, nākmajai paaudzei, skaistākam novadam un Latvijai. Tu vari izvēlēties, ar kādiem cilvēkiem tu komunicē – tas ir vēl viens plus, kādēļ ir jāstādā sev,” ir pārliecināta jaunā lauksaimniece Ineta Timšāne Ilūkstes novadā.
“Tu nevari neko ietekmēt, ja tu nesāc ar sevi, mēs visi esam absolūti saistīti. Ja tu sakārto savu iekšējo pasauli, savu attieksmi, tas veido arī visu pārējo. Mēs visi šajā pasaulē esam vienoti,” uzskata Zane Melnace-Priedniece no Kocēniem.
“To var just, ka cilvēki ļoti kustas uz pilsētu pusi. Tā ir ne tikai Latvijas, bet visas pasaules tendence. Mana ģimene un mani draugi ir piemērs, ka kustība var notikt arī pretējā virzienā,” apgalvo Nikijs Kalns, kurš izvēlējies lauku dzīvesveidu Liezēres pagastā Piebalgas pusē.
“Katram cilvēkam ir vajadzīgs mērķis. Bez mērķa ir grūti dzīvot. Es esmu pārliecināts, ka mūsu valsts spēks ir cilvēkos. Ja mēs visi darīsim savu darbu 100% un vēl vairāk, mēs dzīvosim vēl labāk,” saka Daugavpils novada Biķernieku pamatskolas direktors Aleksejs Mackevičs.
“Nav svarīgi, vai es esmu prezidents vai vienkārši iedzīvotājs. Svarīgi, kā mēs sajūtam sevi ar savu zemi un mājām,” saka Ieva Karpoviča no Bauskas, kura bērniem māca dziedāt.
“Es cilvēkos gribētu redzēt paškritiku un pašdisciplīnu. Tas Latvijai dotu lielu impulsu un izrāvienu,” ir pārliecināts biologs Ivars Kažmers no Dzirnavsila Jaungulbenē.
“Tas, ko es daru, man patīk, esmu atradis savu virzienu. Pašreiz man ir grūti iedomāties, ka es varētu būt kaut kur citur un darīt kaut ko citu,” saka Edgars Vinciuns no Dobeles novada Krimūnām, kas nodarbojas ar starptautiskiem autopārvadājumiem.
“Nekas nav neiespējams, ja patīk tas, ko tu dari. Es nedaru lietas, kas man nepatīk, tāpēc es nejūtu nogurumu,” saka sveču ražotāja Una Tetere-Teterovska Alūksnē.
“Mans galvenais mērķis strādājot šeit nav saraust baigo naudu. Man patīk redzēt, kā bērni, kuri te mācās, izaug, ” saka hipoloģe Guna Ģērmane, kura trenē un kopj zirgus Gulbenes novada Stāmerienā.
“Ir jāstrādā ar tīru sidsapziņu par labu katram cilvēkam, veidojot mūsu kopējo dzīvi tādu, lai visiem būtu ērti,” saka Edgars Blinovs, Ozolaines pagasta pārvaldnieks Rēzeknes novadā.
“Visi saka, ka tas nav iespējams. Tu ievelc elpu un izdari,” stāsta Artis Daugins, kurš nodarbojas ar elektrotransportlīdzekļu ražošanu.
Septiņu gadu vecumā Aleksandrs Lukša vairāk par visu savā dzīvē vēlējās dejot, taču pedagogi viņu novērtēja kā tādu, kurš “nedzird mūziku”. Piecpadsmit gadus velāk Aleksandrs kopā ar saviem domu biedriem izveidoja pats savu deju studiju “STOPTIME Dance Studio” Krāslavā.
“Ja būtu viegli, tad būtu garlaicīgi. Kad vairs nevar, tad tikai sākas. Svarīgi, ka visās dzīves jomās katrā nākamajā dienā esam labāki, nekā iepriekšējā,” savā pieredzē un uzskatos dalās Agris Pikšens – veselīga dzīvesveida entuziastu grupas “Visa Veida Kustība” līderis Lielvārdē.
“Priekš manis vārds ir dzīvs. Mana piederība šai zemei un tautai ir caur valodu, kuru man vajag “ēst” un “patērēt”. Rakstīt stāstus bērniem ir mana iekšējā vēlme un mana sūtība,” atzīst Luīze Pastore.
“Es atbraucu uz Rēzekni, nav kur kebabu uzēst, johaidī!” smejas Valters. “Nodomāju – vajag uztaisīt kebabu, bet latgaliešu gaumē.”
“Nav būtiski, vai es dzīvoju Parīzē, vai Londonā, vai arī šeit – tādā mazā ciematiņā kā Lejasciems. Ja tev ir ideja galvā, atliek vien noticēt un to īstenot,” saka dizainere Laila Uiska
“Dievs ne par velti mums ir devis gan ķermeni, gan prātu. Un kādam ir paveicies – viņam ir abi divi,” saka Elīna Bērziņa – mārketinga speciāliste un blogere no Gulbenes.
“Cilvēki iedomājas, ka mēs esam viens un valsts ir kaut kas cits. Cilvēkos rodas pasivitāte, ja viņiem liekas, ka visu izdara valsts un visu izdara pašvaldība. Valsts esam mēs!” uzsver Emīls Anškens no Ventspils.
“Ja tu kaut ko dari, tu kļūdies. Un tu mācies no kļūdām un centies tās vairāk nepieļaut,” uzskata Aizputes jaunais uzņēmējs Sandris Štāls. “Reālākā pieredze ir dzīves pieredze – kad tu pats ej, kārto, dari, risini. Tā tu arī uzzini tik daudz, cik tev vajag zināt,” viņš uzsver.
© Biedrība NEXT | Lapu veidoja Dāvis Ūlands | headoutdoors.net